Vitas Zelčes grāmata par prostitūciju starpkaru periodā vēsturi padara cilvēcisku

Agrāk, kad demokrātijas iedīgļi vēl auga, runāt un tikt sadzirdētiem bija lemts tikai vadoņiem politiķiem un karaļiem. Taču tas nenozīmē, ka šodien būtu jāaizmirst par vienkāršajiem ļaudīm. Atdzīvināt un saprast cenšas vēstures pētniece un šonedēļ iznākušās grāmatas Marginālās jeb 1376.fonds līdzautore Vita Zelče. Viņas kopdarbā ar komunikācijas maģistri Vinetu Sprugaini — grāmatā par prostitūciju Rīgā no 1914. līdz 1940.gadam — pirmo reizi vēstures zinātnē Latvijā tiek pētīti XX gs. sākuma Rīgas prostitūtu dzīvesstāsti, kā arī no Latvijas Valsts vēstures arhīva apkopota statistika par tā laika pērkamajām meitenēm.

Samaltās

Arhīva 1376.fonda materiāli brīdī, kad tiem klāt ķērās Vita Zelče, bija putekļaini. Pirms tam tie ne reizi nebija kustināti, tādēļ Latvijas Universitātes asociētā profesore varējusi izbaudīt pirmatklāsmes prieku, pētot prostitūtu reģistru, kas veidots aptuveni pirms astoņdesmit gadiem.

Grāmatas ievadā Vita Zelče uzsver, ka ar šo grāmatu ir lauzts kāds nerakstīts klusuma likums. Pirmo reizi pētot līdz šim neviena neskatītus arhīva materiālus, viņa ir pārkāpusi to robežu, kas mūs šķīris no sabiedrības atstumtajiem. Un aizvedusi pie cilvēkiem, kas vēl joprojām tiek uzskatīti par niecīgiem, sabiedrībai nevērtīgiem. Izdevumā iekļauti dokumenti par 26 prostitūtām, kas ļauj lasītājiem veidot savu priekšstatu par šo sieviešu dzīvesstāstiem. Visbiežāk tiem nav nekā kopīga ar romantiku, intrigu un uzdzīvi. Grāmatā ievietotajām arhīva fotogrāfijām nevienai nav paraksta. "Tās ir gan tik parastas, ikdienišķas, gan arī atklātas, izaicinošas, valšķīgas, avantūras gara pārņemtas, gan skumjas, izmisušas, rūpestu un likteņa triecienu saēstas un nolemtību izstarojošas," grāmatas nobeigumā raksta V.Zelče, lūdzot nemeklēt šo sieviešu vārdus. Jo, lai gan vienmēr pastāv izvēle, sociāli vājajiem un nabadzīgajiem tā ir gaužām niecīga.

"Informācija ir smaga," saka V.Zelče. Taču savu darbu viņa uzskata par svētīgu, jo tas ļauj precīzāk atklāt brīvvalsts laika cilvēku izjūtas un individualizēt vēsturi. "Savā ziņā grāmata par prostitūcijas vēsturi ir brīvvalsts vēstures cilvēciskošana," norāda pētniece.

Ideja par šādas grāmatas izveidi radusies 1999.gadā, kad V.Zelče uzrakstīja rakstu par prostitūciju Rīgā XIX gs. Jau 2002.gadā viņas sarakstītajā grāmatā Nezināmā: Latvijas sievietes XIX gadsimta otrajā pusē bija lasāms par prostitūcijas tēmu. Interesi par to veicinājusi arī amerikāņu pētniece Barbara Endžela, kura pētījusi, kā sievietes no laukiem aizplūdušas uz Eiropas lielpilsētām, "kas viņas samala". Ne vienmēr dzīve lielā, attīstītā pilsētā ir tik progresīva, cik pilsētas izaugsmes tempi.

V.Zelče uzsver, ka prostitūtas kā sabiedrības grupa vienmēr tikusi uzskatīta par sociāli zemāku, par tādu, kas neiederas pārējā sabiedrības daļā. Tā vienmēr ir bijusi īpaši uzraugāma un nošķirama. Prostitūcija visupirms tiek saistīta ar netiklību, kaut ko slēpjamu. Taču ne jau patika pret gultas priekiem sievietes piespiedušas pārdot savu miesu. Biežāk dzīves skaudruma uzliktā nasta. Prostitūcija un tās uzliktais zīmogs ir nežēlīgs pret sievietēm — to atklāj grāmatā iekļautais pētījums un dzīvesstāsti. V.Zelče stāsta, ka darbs bijis smags ne tikai putekļu dēļ, bet arī tāpēc, ka bijis jāiepazīstas ar daudziem skarbiem dzīvesstāstiem.

Mazā cilvēka tēma

Prostitūtu dzīvesstāstu pētīšanu var uzskatīt par sava veida nostāšanos pret tradicionālo vēsturi, kas saistās ar varoņiem, valstsvīriem un politiķiem. V.Zelče uzskata, ka ne tikai kari un lielā politika veidojuši vēsturi — katra cilvēka ikdiena veido vēsturi.

Attieksmi pret vēsturi un akadēmisko izglītību V.Zelčei palīdzējis noformulēt Vēstures un filozofijas fakultātes nu jau aizsaulē aizgājušais profesors Maksims Duhanovs. "Viņš piespēlēja mazā cilvēka tēmu," atminas vēsturniece. No savas autoritātes viņa "aizņēmusies" arī ideju par studentu iesaisti zinātniskajā darbā.

V.Zelče ierosinājusi vairākus zinātniskus projektus, kur iesaistīti studenti — tiek izdoti bakalaura un maģistrantūras studentu darbu krājumi Domino un Agora. Universitātes pasniedzēja Latvijā aizsākusi arī pētījumus dzimtes studijās, pārkāpjot ierasto situāciju, kad vēsture asociējas tikai ar vīrieša vēsturi.

Atpakaļ    Uz augšu