Vēstures avoti II. Ventspils rātes un tirgotāju ģildes 18. gadsimta protokoli. Valdas Kvaskovas zinātniskajā redkcijā. Rīga, Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija, Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2003., 432 lpp., 32 il. lpp.

Atšķiru grāmatu un lasu: «…nekārtība, kāda kopš daudziem gadiem valda pilsētā cūku dēļ, un milzīgie zaudējumi, kas šo dzīvnieku dēļ laiku pa laikam jācieš vienam otram birģerim, kā arī fakts, ka cūku brīva apkārtskraidīšana pa ielām ir pretrunā ar jebkuras pilsētas kārtību, liek cienītajiem tirgotājiem padevīgi lūgt godāto rāti likvidēt šo nekārtību un izvairīties no šī ļaunuma.» (110.lpp.) Un te vēl viens citāts: «…tā kā līķu nestuves apkaunojošā kārtā stāv gan kapsētā, gan pie zvaniķa dārzā zem klajas debess un pamestas trūdēšanai, būtu nepieciešams, lai godātā rāte pavēlētu baznīcas priekšniekiem novietot nestuves sausā vietā, lai tādējādi novērstu negadījumu, kas kādā apbedīšanas reizē varētu notikt ar kādu līķi.»

Tie ir tikai divi mazi ieskati Ventspils tirgotāju ģildes XVIII gadsimta protokolu grāmatā, kas tagad lasāma oriģinālā un latviešu tulkojumā Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas un Latvijas Valsts vēstures arhīva sērijas Vēstures avoti II sējumā. Pirmais sējums Kurzemes hercogienes Dorotejas vēstules iznāca 1999.gadā. Citātus izvēlējos to spilgtuma un neparastuma dēļ un arī tādēļ, lai iespējamam skeptiķim parādītu, ka vēstures avotu publikācija var būt patiesi interesanta, aizraujoša lasāmviela.

Latvijas Valsts vēstures arhīva publikāciju nodaļas vadošās pētnieces, ģermānistes Valdas Kvaskovas zinātniskajā redakcijā tapusī grāmata ir izstrādāta Rietumlatvijas vēstures izpētes projekta ietvaros. Zināniskās redaktores un vienlaikus tulkotājas spalvai pieder arī izvērstais priekšvārds par Ventspili XVIII gadsimtā, kur īsumā ieskicēts tas sabiedrisko, politisko, saimniecisko un cilvēcisko attiecību daudzslāņu kārtojums, uz kura fona lasāmi un izprotami publicētie dokumenti. Amplitūda, kādā noritēja cilvēka dzīve XVIII gadsimta vidū Kurzemes un Zemgales hercogvalsts mazpilsētā, ir mērāma un traktējama dažādos griezumos. Piemēram, personas brīvība. Dokumentu autori un galvenie varoņi ir tirgotāju kārtai piederīgie pilsētnieki (birģeri), arī rātskungi un citas amatpersonas, kas varēja nākt arī no cunftīgo amatnieku vides. Nosacīti viņi visi dēvējami par vāciešiem, lai gan etniskā izcelsme var būt dažāda. Pārējās kārtas — augstdzimušie muižnieki, vāciešiem pieskaitāmās personas bez birģeru tiesībām, nevāci (latviešu un cittautu kambarnieki, zemnieki, jūrnieki u.c.) tekstos parādās retāk, gadījumos, kad ģildē pārrunāti starpkārtu darījumu vai attiecību jautājumi. Tomēr maldīgi būtu uzskatīt, ka tādējādi izpaužas kāda tīša diskriminācija. Jāatceras, ka XVIII gadsimtā vēl pilnībā spēkā bija kārtu attiecības, un īsti pilsētnieki ar visām atbilstošajām tiesībām bija tikai un vienīgi birģeri. Lasot protokolu grāmatu, jātiecas iejusties viņu ādā, nevis kritizēt no vēlāku laikmetu sociālām vai nacionāli ideoloģizētām pozīcijām.

Jātiecas saprast to personas brīvību, kas noteica rīcību un likteņa piepildījumu. Lūk, Valdas Kvaskovas ievadapcerē atgādināts par katrai kārtai piedienīgo. Piemēram, rātskungu un tirgotāju sievas un meitas drīkstēja rotāt cepures un aubes ar mežģīni vai tresi divu pirkstu platumā, bet amatnieku sievu un meitu galvassegu rota nedrīkstēja būt platāka par pirkstu (15.lpp.). Tas no vienas puses: reglamentēts tika gandrīz vai viss, turklāt cilvēki acīmredzot zināja un vairākums, kaut arī negribīgi, tomēr ievēroja, kas viņu kārtai piedien. No otras puses, brīvība varēja aiziet pat līdz patvaļai, kā to redzam kādā protokolu grāmatas 1766.gada ierakstā, kur spriests par tiesvedību, par pilsētnieku vēlmi, lai tiesnesis spriestu tiesu nekrietnā uzvedībā vai zādzībā pieķertiem zemniekiem ne tikai tirgus dienās, bet arī citkārt: «Ir gadījumi, kad lietu varētu nokārtot daudz vienkāršāk, ja pie tās ķertos tiesnesis, — ja likumi ir neskaidri, likumīgas tiesas vietā tiek izmantota pašu spriesta tiesa (Haus Recht) un likuma vietā par soda mēru kļūst slepkavība.» (118.lpp.)

Liekas, cilvēcisko attieksmju ziņā vēsture atkārtojas vienmēr un visur. Par to pārliecināsies arī Ventspils tirgotāju ģildes protokolu lasītājs. Te atrodams itin viss: gan cīņa ar dabas spēkiem ostas uzturēšanā, gan mazā cilvēka — pilsētnieka — nevienlīdzīgā spēkošanās ar privilēģijās un pašapziņā daudz varenākajiem muižniekiem, gan neiznīdējamā cerība, ka valdnieks visu atrisinās.

Tiem, kam patīk vilkt paralēles starp senu gadu notikumiem un tagadni, gandarījumu noteikti sagādās apraksti, kā ventspilnieki gaidīja un uzņēma savā pilsētā Viņa Gaišību augsto hercogu Ernstu Johanu fon Bīronu un Viņas Gaišību hercoga laulāto draudzeni, un vēlāk grāmatā atrodamās ziņas par Krievijas darbībām tolaik tai nepiederošās hercogvalsts teritorijās.

Cerams, ka Vēstures avotu gatavotājus un izdevējus arī turpmāk pavadīs veiksme un lasītājiem būs iespēja tikt pie ne vienas vien tikpat saistošas publikācijas. Iespējams, ka starp lasītājiem atradīsies arī pa kādam entuziastam, kurš vai kura izlems veltīt savu radošo enerģiju rokrakstu lasīšanas, atšifrēšanas, tulkošanas un publicēšanas mākslai. Latvijā šādu speciālistu trūkums ir jūtams, līdz ar to milzīgs daudzums arhivāliju joprojām gaida publicēšanu un iekļaušanu zinātniskajā un sabiedriskajā apritē. Aizsāktā sērija nenoliedzami ir būtiskākā avotu publikācija pēc laikā no 1937. līdz 1941.gadam Latvijas Vēstures institūta izdotās sērijas Latvijas vēstures avoti septiņiem sējumiem 12 grāmatās.