2010. gada 3. martā Valsts Prezidents ir izsludinājis Arhīvu likumu. Jaunā likuma pieņemšana vērtējama kā ļoti nozīmīgs notikums arhīvu nozares tālākajā attīstībā.
Līdz jaunā arhīvu likuma spēkā stāšanos 2011. gada 1. janvārī, Arhīvu jomu regulē vēl Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1991.gada 26.martā pieņemtais speciālais likums “Par arhīviem”. Likuma pieņemšanas mērķis pirms valstiskās neatkarības atgūšanas bija likumdošanas ceļā novērst Latvijā uzkrāto arhīvu dokumentu izvešanu un iznīcināšanu. Likums noteica Latvijas nacionālā arhīva fonda veidošanas, saglabāšanas un izmantošanas pamatprincipus. Kopš likuma “Par arhīviem” pieņemšanas ir notikušas būtiskas izmaiņas gan tiesību sistēmā gan arī visā valstī kopumā. Privatizācijas gaitā daudzas institūcijas vairs nav publisko tiesību subjekti. Informācijas aprite notiek elektroniski un daļa informācijas uzkrājas tikai elektroniskā formā. Valstī nav noteikta vienota kārtība dokumentu un arhīvu pārvaldībā. Latvija saskaņā ar ES prasībām ir pieņēmusi normatīvos aktus par personas datu aizsardzību, kurus līdz šim bija grūti piemērot arhīvu specifikas dēļ. Minētās problēmas tiek risinātas jaunajā Arhīvu likumā.
Jaunais Arhīvu likums attiecas uz ikvienu publisko institūciju un privātpersonu, kam piešķirtas valsts varas pilnvaras: notāriem, tiesu izpildītājiem u.c. Šīm personām un institūcijām ir noteikts pienākums dokumentēt savu darbību un nodrošināt savu dokumentu un arhīvu pārvaldību. Minētos procesus uzraudzīs Latvijas Nacionālais arhīvs, kurš tiks izveidots apvienojot līdzšinējās 17 valsts arhīvu sistēmas iestādes un uzsāks darbu 2011. gada 1. janvārī. Nacionālais arhīvs turpinās līdzšinējo valsts arhīvu sistēmas iestāžu darbu dokumentu uzkrāšanā, saglabāšanā un izmantošanas nodrošināšanā.
Attiecībā uz dokumentu izmantošanu ir paredzēti pieejamības ierobežojumi dokumentiem, kuri satur ar nacionālo drošību, aizsardzību vai ārlietām saistītu informāciju, kuras atklāšana var radīt kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm. Šiem dokumentiem var noteikt vispārēju 30 gadus ilgu informācijas pieejamības ierobežojuma periodu.
Arhīva dokumentiem, kuri satur sensitīvus personas datus vai informāciju par personas privāto dzīvi, pieejamība tiek ierobežota uz 30 gadiem no tās personas nāves, uz kuru dokuments attiecas. Ja personas nāves datumu nav iespējams noteikt, pieejamība tiek ierobežota uz 110 gadiem pēc tās personas dzimšanas, uz kuru dokuments attiecas. Ja nav iespējams konstatēt ne personas nāves, ne dzimšanas datumu, dokumenta pieejamība tiek ierobežota uz 75 gadiem pēc dokumenta radīšanas.
Likums reglamentēs arī to privāto arhīvu darbību, kuri vēlēsies glabāt publisko personu dokumentus un sniegt publiskajām personām dokumentu un arhīvu pārvaldības pakalpojumus. Šiem privātajiem arhīviem būs nepieciešama akreditācija. No 2015. gada arhīvu speciālistiem, kuri vēlēsies sniegt pakalpojumus publisko dokumentu un arhīvu pārvaldības jomā, vajadzēs sertificēties.
Ar jaunā likuma pieņemšanu nozares sakārtošanas darbs vēl nebūt nav beidzies. Ir jāveic Nacionālā arhīva izveide, reorganizējot līdzšinējās valsts arhīvu sistēmas iestādes. Ministru kabinetam līdz 2010.gada 30.septembrim jāizdod likumpakārtotie normatīvie akti, kas regulē publisko dokumentu un arhīvu pārvaldību institūcijās; kārtību, kādā institūcijas nodod dokumentus pastāvīgā valsts glabāšanā Latvijas Nacionālajā arhīvā un kārtību, kādā publiskie dokumenti tiek pārvērsti elektroniskā formā, kā arī par privāto arhīvu akreditāciju un citiem jautājumiem.