Opoļska A. Traģiskais laiks pirms 70 gadiem
// Druva.- (2011,15.jūnijs.)- 7.lpp.
Tieši 70 gadi mūs šķir no
1941. gada 14. jūnija notikumiem. Vēsturnieki uzskata, ka tas ir pietiekami
ilgs laika periods, kad politiskie notikumi kļūst par vēsturi, kuru var pētīt,
lai noskaidrotu vēsturisko patiesību.
Galvenais pētījumu avots ir arhīvu dokumenti.
Pētniekiem ir pieejami dokumenti, kas ilgus gadus tika slēpti aiz dažādu
pakāpju slepenības grifiem. Tomēr tiek uzskatīts, ka vislielākā problēma
genocīda noziedznieku saukšanai pie atbildības ir dokumentu trūkums. Latvijas –
Krievijas starpvaldību komisijas darba kārtībā joprojām ir jautājums par
Latvijā sastādīto dokumentu atgūšanu no Krievijas arhīviem.
Jau 1940. gada novembrī, kad Latvijas teritorijā bija stājies spēkā
KPFSR Kriminālkodekss, Iekšlietu tautas komisariāta un Valsts drošības tautas
komisariāta darbinieki sāka formēt par „pretpadomju noziegumiem” aizdomās turēto
personu lietas, kurās savāktie dokumenti kļuva par pamatu izmeklēšanas lietas
ierosināšanai, kam parasti sekoja apcietināšana un notiesāšana. 1941. gada
jūnija beigās lietas tika nosūtītas uz reģioniem, kuru uzskaitē bija arestētās
un no Latvijas administratīvā kārtā izsūtītās personas ( Krasnojarskas novada,
Kirovas, Molotovas, Čkalovas, Sverdlovskas u.c. apgabalu). Pēc lietu
izbeigšanas, specnometināto noņemšanas no uzskaites personas lietas tika
pakāpeniski sūtītas uz Latvijas Iekšlietu ministrijas arhīvu. Daudzās 1941.
gadā izsūtīto lietās dokumentu sastāvs ir nepilnīgs un daļa lietu no PRSRS
reģionu arhīviem uz Latviju nav atsūtītas. Tomēr dokumentu kopums ir pietiekami
liels, lai gūtu pilnīgu priekšstatu par deportācijas norisi un tās sekām.
1941.gada 14. jūnija deportācija faktiski tika veikta saskaņā ar PSRS
iekšlietu tautas komisāra Lavrentija Berijas 1941.gada 14.jūnija rīkojumu Nr.14/У1-1941apstiprināto pilnīgi slepeno “Pasākumu
plānu no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Moldāvijas PSR izsūtāmā
speckontingenta pārsūtīšanai, izvietošanai un darbā iekārtošanai”, kurā bija paredzēts
no Latvijas PSR uz Juhnovas nometni izsūtīt 5770 vīriešus – ģimeņu galvas, un
nometinājumā uz Krasnojarskas apgabalu izsūtīt6850 viņu ģimeņu locekļus.
1941.gada 14.jūnija deportāciju sagatavoja LPSR Valsts
drošības tautas komisariāta, kā arī Baltijas Sevišķā kara apgabala štāba
3.daļas darbinieki. To īstenojot, izsūtīšanā iesaistīja PSRS IeTK konvoja
karaspēka daļas, Iekšlietu tautas komisariāta un milicijas darbiniekus, kā arī
vietējos komunistiskās partijas un padomju aktīvistus. Deportācija tika veikta
galvenokārt pēc “šķiriskām pazīmēm”, - arestēja tos, par kuriem bija savāktas
ziņas par “kontrrevolucionāru darbību un “pretpadomju aģitāciju”, kā arī
Latvijas Republikas valstsvīrus, politiķus, turīgākos pilsoņus. Arestēto vidū
daudz bija lauku iedzīvotāju, kurus represēja galvenokārt kā Latvijas aizsargu
organizācijas biedrus. Sieviešu, bērnu, gados veco cilvēku izsūtīšanu pamatoja
ar ģimenes galvas arestu.
PSRS Iekšlietu tautas komisāra vietnieks Ivans Serovs jau 1939.
gada 11. oktobrī bija izdevis pavēli Nr.001223 - Instrukciju „Par pretpadomju
elementu izsūtīšanas operācijas izpildes kārtību”, kura bija jāievēro
deportācijas laikā. Tajā teiks, ka pretpadomju elementu izsūtīšana no Baltijas
republikām ir uzdevums ar īpaši lielu politisku nozīmi, ka norādījumi ir
stingri jāievēro, taču atsevišķos gadījumos, ņemot vērā operācijas konkrēto
apstākļu īpatnības var pieņemt, vai ir jāpieņem citi lēmumi, lai bez trokšņa un
panikas izpildītu uzdevumu.
Operācija bija jāuzsāk rītausmā un jāpabeidz diennakts
gaišajā laikā, katras ģimenes sagatavošanās nedrīkstēja būt ilgāka par divām
stundām. Katram izsūtītajam, saskaņā ar instrukciju, bija atļauts ņemt līdz
personīgās mantas un mājturības priekšmetus, kuru svars nepārsniedza 100 kg.
1941.gada 14.jūnija deportācijas akcijā no Latvijas
izsūtīja 15424 cilvēkus, 5263 no tiem arestēja. Arestētos ieslodzīja dažādās
PSRS Iekšlietu tautas komisariāta labošanas darbu nometnēs.
No Cēsu dzelzceļa stacijas 1941. gada 14. jūnijā ceļš uz
izsūtījumu sākās 524 Cēsu apriņķa iedzīvotājiem. No tiem 59 tika izpildīts
nāves sods nošaujot, 95 nomira darba nometnēs, nometinājumā mira 91. Atbrīvoti
tika 254 izsūtītie ( par 25 arhīva dokumentos ziņu nav), kuri dzimtenē varēja
atgriezties tikai piecdesmito gadu beigās.
Latvijas nacionālā arhīva Cēsu zonālā valsts arhīva vecākā
eksperte