Feldmane S. Atmiņas ir vēstures liecības
// Druva,- (2011,14.jūnijs).-5.lpp.
Atmiņas ir vēstures
liecības
Gadi ir nepielūdzami, tie skrien
savā skrējienā un atstāj atmiņas, kurās, kā jau dzīvē, ir prieks un sāpes,
laime un pāri darījumi, vilšanās un nodevība. Pirms 70 gadiem Latvijā rītausmas
putnu dziesmas nomāca vilcienu vagonu klaudzoņa, pārsteigtu un izbiedētu
cilvēku vaimanu kliedzieni un neziņa. Sākās cita dzīve. Gan tiem, kuri lopu
vagonos tika vesti svešās tālēs, gan tiem, kuri palika. Gadi krāj atmiņas. Tās
pabalo, uzplaiksnī, sarindojas loģiskā secībā un veido katra cilvēka
dzīvesstāstu, tautas likteni, vēsturi.
“Dzīvā vēsture aiziet. To
saprotam tad, kad vairs nav, kam pajautāt,” saka Cēsu zonālā arhīva vecākā
eksperte dokumentu saglabāšanas un
izmantošanas darbā Anda Opoļska.
2003.gadā Cēsu rajona represēto
organizācija iecerēja, ka vajadzētu izdot politiski represēto atmiņu grāmatu.
Drīz vien aktīvākie biedri uzrakstīja savas atmiņas, citi klusēja. “Taspsiholoģiski nav viegli.Daudzus esmu mudinājusi, lai raksta.Atbilde – ko tad es, man jau tāpat kā visiem
citiem, neesmu taču rakstītājs. Atmiņās svarīgākās izjūtas. Katrs notikumus un
norises uztveram un vērtējam citādi. Nav vienādu atmiņu,” pārliecināta Anda
Opoļska. Arī viņa iesaistījās atmiņu vākšanā, gadu gaitā tikusies ar daudziem
represētajiem, pierakstījusi viņu dzīvesstāstus, palīdzējusi to darīt
skolēniem, kas izstrādā pētnieciskos darbus.
Latvijā arhīvos glabājas
dokumenti, bibliotēkās grāmatas, muzejos vēsturiskas liecības. Pēdējos gados
gan arī muzeju krājumus papildina dokumenti, bet arhīvos atrodamas atmiņas.
“Esmu pārliecināta, ka arī arhīvos ir vieta mutvārdu dokumentiem. Tie ir tautas
vēstures liecība,” saka vēsturniece. Diemžēl līdz šim nav īsti skaidrs, kas tad
ir mutvārdi - vai tikai pierakstītais uz papīra, vai audioieraksti, paša
pierakstītais vai intervija. Latvijā mutvārdu liecību vākšana notiek
pašdarbības līmenī. Daugavpils universitātē, kā arī Latvijas Universitātes
Sociālo un politisko pētījumu institūtā darbojas Mutvārdu vēstures centrs, ir
arī Nacionālās mutvārdu vēstures
cilvēkarhīvs.
Līdz ar Atmodu daudzos pagastos
tika apkopotas un izdotas represēto atmiņas. “Tas ir laikietilpīgs darbs,”
atzīst Anda Opoļska. Apliecinājums tam ir Benitas Kalniņas grāmata par
represētajiem un viņu likteņiem Praulienas pagastā. Autore atmiņas un faktus
vāca 50 gadus, iztaujāja izdzīvojušos, arī viņu kaimiņus. No izsūtījuma
atgriezušies, cilvēki saprotamu iemeslu dēļ padomju laikā par savu likteni
baidījās stāstīt pat bērniem un mazbērniem, kur nu vēl viņai. Ne viens vien represētais solījās savu dzīves
gājumu izstāstīt vēlāk, taču tā arī nepaguva. Bet interese par represētajiem
radās, jo viņa gribēja ko vairāk uzzināt par savu tēvu. “No citu atmiņām
pavisam nejauši vari uzzināt par saviem tuviniekiem,” bilst Anda Opoļska. Viņa
atzīst, ka ar apbrīnu lasījusi dienasgrāmatas, kurās dienu pa dienai
pierakstīts redzētais, pārdzīvotais, izjūtas. Priekšstatu par laikmeta fonu
pētniekiem dod arī avīzes un palīdz izprast notiekošos.
Par represēto atmiņām kā vēstures
liecībām un cilvēku likteņiem pirmajos pēcatmodas gados sabiedrībā bija liela
interese. Ar katru nākamo tā mazinājās. Lai arī katra cilvēka atmiņas daudzkārt
dzirdēto atklāj citādi, bez dziļākas intereses par šo laiku šādus izdevumus
aizgūtnēm nelasa. Bet tie, kuri vēlas uzzināt vairāk, meklē plašāku, dokumentos
balstītu informāciju.
“Tā arī radās doma, ka represēto
atmiņu krājums jāpapildina ar dokumentiem, kuri apliecina stāstīto. Tie, kuri
lasīs, pētīs, varēs pārliecināties, ka stāstīto apliecina dokumenti. Tā nebūs
tikai atmiņu, bet vēstures grāmata,” atzīst Anda Opoļska. Viņa ir arī viena no
grāmatas autorēm. Andas uzdevums bija arhīvos atrast dokumentālas liecības.
“Latvijā bijuši gadījumi, ka cilvēki atmiņas sagroza. Tikapublicēja kāda represētā atmiņas, bet tās
izrādījās izdomātas. Cilvēksiespaidojies no lasītā, dzirdētā un radījis ticamu versiju. Vēlāk
izrādījās, ka viņam bijatālāk ejošs
mērķis - iegūt represētā statusu,” pastāsta Anda Opoļska.
Atmiņas – tas ir subjektīvs
skatījums uz notikumiem, cilvēkiem. Anda atceras, kā pirmoreiz satikusi
Laimdotu Lapuciensku. Viņa stāstījusi detalizēti, spilgti. Tad viņu intervēja
ģimnāzijas meitenes, vēlāk pati uzrakstīja atmiņas. Ik reiz stāstītais
bagātinājies ar ko jaunu.
“Saprotu, ka ne viens vien negrib
dalīties atmiņās. Tas ir pārdzīvots, gribas aizmirst. Uz arhīvu bija atnācis
kādreiz pazīstamais TV diktors UldisDeisons. Viņš nejauši ieminējās, ka bijis apskatīties, kā tagad Cēsīs,
Pils ielā izskatās. Sākām runāt, izrādījās, viņš kā bērnsizsūtīts no Skujenes. Par to laiku runāt
negribēja. Jo vairāk runājāmies, jo izdevās pārliecināt, lai atnes dokumentus,
fotogrāfijas,” stāsta A.Opoļska un uzsver, ka šodien pats svarīgākais ir
pierakstīt atmiņas. “Mutvārdu atmiņas ir svarīgaspētniecībā, jo par represijām ir maz
dokumentu. Izsūtīšanas taču bija slepenas. Par izsūtāmo sarakstu sastādīšanu
vispār ziņu nav, nav zināms, kā tās praktiski tika organizētas, par 1949. gadu
vismaz ir ešelonu sarksti. Arhīvos ir lietas, bet, kā nonāca līdz šiem
cilvēkiem, kāpēc viņus izsūtīja, dokumentālu apstiprinājumu nav,” stāsta Anda
Opoļska.Vēsturei, nenoliedzami, ir ļoti
svarīgi uzklausīt arīotru pusi, tos,
kuri izsūtīja. Kāpēc viņi tā rīkojās, kas lika to darīt, kā viņi jutās? Bet to
jau esam nokavējuši. Varbūt vēl ne. Bieži dzirdēts - viņi negribēs runāt, bet
vajag pajautāt. Ja cilvēks nodod atmiņas arhīvā, viņš var norādīt, kādam mērķim
tās drīkst izmantot, var uzlikt ierobežojumu, vai drīkst publicēt vai izmantot
tikai pētniecībā.
“Represētosinteresē, kāpēc, par ko tā notika, kas bija
tie, kuri palīdzēja viņu liktenī. Pēc izstādes par represijām saņēmu
kādas sievietes pateicību, ka beidzot ieraudzījusi dokumentus un uzzinājusi,
kurš pagastā bijis izsūtīšanu rīkotājs, jo neviens to nav atklāti pateicis. Tas
ir grūts jautājums. Radi taču katrs savējos aizstāv,” domās dalās Anda Opoļska
un piebilst, ka satikusi tikai vienu represēto, kurā bijis naids un vēlme
atriebties pāridarītājiem.
Sabiedrībā ik pa laikam izskan
satraukums, ka jaunā paaudze neinteresējas par tautas vēsturi, ka drīz vien
daudz kas tiks aizmirsts. Anda Opoļska tam nepiekrīt. “Skolēni nāk uz arhīvu
gan ekskursijās, gan lai izstrādātu pētnieciskos darbus. Viņi ir jāieinteresē,
jāiesaista. Cēsu skolēni piedalījušies vairākos projektos, kuros tikušies ar
represētajiem, vākuši atmiņas. Ja skolā ir uzdevums savākt atmiņas,tad skolēns to arī darīs. Un cilvēki stāstīs.
Arī radinieki taču neatteiks – ja skolā vajag. Madonā atceres pasākumos vienmēr
piedalās skolēni, viņi stāsta par cilvēku likteņiem, runā dzeju. Viņi nav
vienaldzīgi. Ja ieinteresē, tad arī rodas vēlēšanās uzzināt kovairāk,” saka Anda Opoļska. Tālākai
izzināšanai jau ir svarīgi ne tikai izlasīt pierakstītās atmiņas, bet arī
izprast tā laika vēsturisko fonu, gūt dokumentālu apstiprinājumu.
Cēsu puses represijās cietušo
atmiņu grāmata drīzumā tiks izdota. Protams, visvairāk to gaida paši
represētie. Tajā, gadu skrējienā skatoties, mirklis viņu dzīves. Arī
izpostītās, neizdzīvotās… Kā vēstures lappuse nākamajām paaudzēm.