20. jūnijs – aprit 75 gadi kopš Kirhenšteina valdības izveides
Šajās dienās aprit 75 gadi kopš sākās Latvijas okupācija un tika izveidota A. Kirhenšteina marionešu valdība. Viena no liecībām, kas sniedz nelielu ieskatu šīs valdības veidošanas aizkulisēs, ir Klāva Lorenca atmiņas.
Klāvs Lorencs (1885-1975) bija viens no pazīstamākajiem 20.-30. gadu sociāldemokrātu politiķiem Latvijā. 1922. – 1934. gadā viņš bija Saeimas deputāts. Pēc K. Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā K. Lorencs uz laiku, kopā ar citiem Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) politiķiem, tika ieslodzīts Liepājas koncentrācijas nometnē un bija viens no tiem, kas uz LSDSP bāzes izveidoja nelegālo Latvijas sociālistisko strādnieku – zemnieku partiju. 1940. gada jūlijā viņš, kā okupācijas varai salīdzinoši lojāls cilvēks, tika iecelts par Kredītbankas vicedirektoru, taču pie atbildīgiem, politiskiem amatiem viņš netika pielaists. Jau pēc kara, 1951. gada janvārī K. Lorencs tika arestēts, apsūdzēts par „pretpadomju darbību” un viņam tika piespriests ieslodzījums uz 10 gadiem. Soda izciešanai viņš tika nosūtīts uz Irkutskas apgabala „labošanas darbu nometnēm” Sibīrijā, taču pēc Staļina nāves K. Lorencs tika amnestēts, 1955. gadā atbrīvots no ieslodzījuma un atgriezās Latvijā.
Mūža nogalē Klāvs Lorencs sarakstīja atmiņas gan par Latvijas neatkarības periodu, gan arī par Latvijas okupācijas un pēckara laiku. K. Lorenca uzskati bija diezgan kreisi un Padomju Savienību, pat neskatoties uz visām Staļina režīma represijām, viņš uzskatīja par mazāku ļaunumu, nekā K. Ulmaņa autoritāro režīmu Latvijā (ļoti iespējams tādēļ, ka tobrīd viņš Staļiniskā režīma represijas vēl nebija paspējis „izbaudīt” uz savas ādas un, līdzīgi kā daudzi tā laika sociāldemokrāti, dzīvoja diezgan lielās ilūzijās par komunistisko režīmu). Acīmredzot tieši šī iemesla dēļ K. Lorencs 1940. gadā pieslējās tam sociāldemokrātu spārnam, kurš uzskatīja, ka nepieciešams sadarboties ar PSRS okupācijas režīmu. Tomēr atšķirībā no komunistiem, viņš nemēģināja okupāciju iztēlot par „sociālistisku revolūciju”, kuru organizējušas „tautas masas”, un savās atmiņās aprakstīja to ko pats bija pieredzējis vai uzzinājis no citiem laikabiedriem. Tieši tādēļ viņa atmiņas PSRS okupācijas laikā netika publicētas, jo tās bija tiešā pretrunā ar komunistu propagandas radītajiem mītiem. Šobrīd K. Lorenca atmiņas glabājas LNA Latvijas Valsts vēstures arhīvā.
Piedāvājam iepazīties ar fragmentu no K. Lorenca atmiņām par Latvijas okupācijas pirmo dienu notikumiem. Publicētajā tekstā ir saglabāts dokumenta oriģinālā esošais rakstības veids, izlabojot tikai atsevišķas, nepārprotamas gramatiskās kļūdas. Kvadrātiekavās minētas to vārdu daļas, kas oriģinālā rakstīti saīsināti, vai arī ierakstīti tie vārdi, kuru oriģinālā nav, bet kas pilnvērtīgāk ļauj uztvert rakstīto tekstu. |
|
Lietas vāks Latvijas Valsts vēstures arhīvā, kurā glabājas K. Lorenca atmiņas |
Klāvs Lorencs
„Latvija jaunās likteņgaitās. 1940. gada jūnija dienas”.1
18. jūnija vakarā ar ātrvilcienu Rīgā ieradās PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdēt[āja] vietnieks A. Višinskis2, kuru atminējām kā 1937/38. gada daudzu politisko procesu ģenerālprokuroru, ar kura muti un rokām Staļins uz ešafota aizraidījis gandrīz vai visu spīdošo sarkanarmijas ģeneralitāti un daudzus, daudzus padomju un revolūcijas uzticamus cīnītājus. Mēs zinājām, ka A. Višinskis ir cilvēks bez morāles un principiem. Dienu vēlāk ar speciālvilcienu no Ļeņingradas Tallinā ieradās viens no Staļina tuvākiem cilvēkiem – Ždanovs3 – PSRS Augstākās padomes Ārlietu komisijas priekšsēdētājs. Sākās lielie politiskie un sociālie pārkārtojumi Baltijas valstīs.
Atminoties tās liktenīgās dienas, kā arī A. Višinska uzstāšanos un darbību Latvijā man neviļus ataust atmiņā ministru prezidenta adjutanta pulkveža Lūkina4 daži nostāsti par Višinska apciemojumiem valdības mājā. Jau iebraukšanas dienas vakarā Višinskis ieradies vizītē pie „prezidenta” Ulmaņa. Ar izdabīgu uzmanību un sevišķu goda parādīšanu Višinskis ievērojis visu „prezidentam” piekrītošu etiķeti un katrā vārdā pastrīpojis „prezidenta” tituli. Ar reveransiem, palocīšanos un augsto titulējumu Višinskis spēlējis uz Ulmaņa godkārības stīgām, glaimojot viņa patmīlībai. Višinskis liekulīgi nostājies vienlīdztiesīgu pušu lomā, kur abi partneri uz vienas kājas stāv5, ar vienādām tiesībām runā un spriež. Jau pie pirmām sastapšanām skarts nākošais valdības sastāvs. Šinī sakarā Ulmanis naivi piebildis: „Jums jau še tik daudz labu draugu, kā Buševics, Menders, Lorencs, Bastjānis6 u.c., ka sastādīt valdību nebūs nekādu grūtību.” Uz to Višinskis savilcis ironisku smīnu un noteicis: „Jūs domājat, ka tie ir mūsu draugi?” un licis saprast, ka tā ir dziļa maldīšanās. Pie kam šīs sarunās apzinīgi maldinot savu partneri, Višinskis apgalvojis, ka pie valdības sastāva noteikšanas svarīgs vārds piekritīs pašam „prezidentam”.
Tikpat divkosīga bija Višinska nostāja sarunās ar Latvijas sabiedriski – politiskām aprindām. Ierodoties Latvijā, Višinskis lika saprast, ka viņš ļoti vēlētos zināt Latvijas sabiedriski – politisko domu par radušos stāvokli. Protams, ka šo domu visskaidrāk varēja izteikt Latvijas valdošie politiskie novirzieni, kaut arī tie 6 gadus bija no 15. maija režīma nospiesti un legāli nepielaisti. Bet strādnieku kustības virzieni taču turpināja kā organizēts spēks pastāvēt un nelegāli darboties7. Ievērojot Višinska vēlēšanos orientēties Latvijas politiskos apstākļos, zināmu virzienu pārstāvji, gan no pilsoniskām, gan strādnieku organizācijām stājās ar viņu sakaros un sarunās. Bet liels bija mūsu visu pārsteigums, kad Višinskis skaidri un atklāti pateica, ka viņš ne ar kādām partijām vai organizācijām, t.i. ar viņu pārstāvjiem nekādas sarunas nevedīs, bet tikai ar atsevišķām personām, uzklausot viņu individuālās domas. Višinska nostāju sapratām. Viņš baidījās, ka salaužot 15. maija žņaugus, Latvijas politiskā doma varētu ātri sākt kristalizēties un Višinska priekšā nostāties jau kā politiski organizēta, stipra Latvija. [...] Tas pavisam neatbilda Višinska nolūkiem, kurš gribēja lai Ulmaņa rokas visus notikumus it kā nosegtu ar zināmu legalitāti. Un tā „sabiedrisko darbinieku” sarunas ar Višinski izvērtās par tukšu farsu, jo aiz šo sarunu aizsega visā klusībā Padomju sūtniecībā tika sastādīta valdība, par kuras sastāvu nevienā vietā, ne ar kādiem sabiedriskiem pārstāvjiem, par pašu Ulmani nemaz nerunājot, ne pušplēsta vārda netika runāts. Nekur netika minēts ne Kirhenšteina, ne Lāča, ne citu „Jaunāko Ziņu” vīru vārdi8. Kad Višinskis ieradās pie Ulmaņa ar jaunā [Ministru] kabineta sastāvu, Ulmanis bailīgi ieminējies, vai šis arī varētu kādus koriģējumus valdības sastāvā iesniegt, uz ko Višinskis atbildējis, ka tas neesot iespējams, jo valdības sastāvs jau saskaņots ar Maskavu. Un tā 20. jūnijā visu sabiedrību pārsteidza publicētais valdības sastāvs, kurā vairāk kā puse sastāvēja no politiskā ziņā maznozīmīgiem „Jaunāko Ziņu” vīriem. Otrā dienā pēc famozās valdības sastādīšanas man bija saruna ar Padomju sūtniecības padomnieku Čičajevu9 (ja nemaldos), kurš taisījās Latviju atstāt, jo bija iecelts līdzīgā amatā padomju Stokholmas sūtniecībā. Kad aizrādīju, ka tāds valdības sastāvs nav taču nopietni domāts un ka aiz šiem vīriem nekādi sabiedriski spēki nestāv, neko viņi nereprezentē10, nekāda popularitāte tautā tiem nav, pie kam minēju dažus vārdus, kuri būtu bijuši cienīgi valdībā ieiet un viņas priekšā stāvēt, Čičajevs atbildēja, ka man taisnība. Bet šī, lūk, esot tikai pārejas valdība, kura drīz vien pazudīs un ka tāpēc neesot bijis vērts nopietnus politiskos darbiniekus upurēt ne sevišķi nopietnam uzdevumam.
K. Lorenca atmiņu fragmentu publicēšanai sagatavojis un komentējis
Dr.hist. Gints Zelmenis
Atsauces un komentāri
1
Šeit publicētais fragments no K. Lorenca atmiņām: „Latvija jaunās likteņgaitās. 1940. gada jūnija dienas” atrodams LNA Latvijas Valsts vēstures arhīva 4020.fonda, 1.apraksta, 7.lietas 26.-30.lapā.
2 Andrejs Višinskis (1883-1954) 1940. gadā bija PSKP Centrālās komitejas loceklis un PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja V. Molotova vietnieks. 1940. gada jūnijā – augustā viņš bija atsūtīts uz Latviju lai organizētu tās iekļaušanu Padomju Savienībā.
3 Andrejs Ždanovs (1896-1948) 1940. gadā bija PSKP CK Politbiroja loceklis. 1940. gada jūnijā – augustā viņš bija nosūtīts uz Igauniju, lai organizētu tās iekļaušanu Padomju Savienībā. Savukārt uz Lietuvu, pēc tās okupācijas, bija nosūtīts Vladimirs Dekanozovs (1898-1953), kurš 1940. gadā bija PSRS Ārlietu tautas komisāra V. Molotova vietnieks. 1940. gadā A. Ždanova loma Igaunijā un V. Dekanozova loma Lietuvā bija tāda pat kā A. Višinskim Latvijā. Zīmīgi, ka visi trīs (V. Dekanozovs, A. Višinskis un A. Ždanovs) bija aktīvi piedalījušies 1937. – 1938. gada politiskajās represijās Padomju Savienībā.
4 Miervaldis Lūkins (1894-1941), Latvijas armijas pulkvedis, 1936. – 1940. g. bija Valsts prezidenta K. Ulmaņa adjutants.
5 Tā tekstā. Acīmredzot domāts, ka abi sarunu partneri politiskā ziņā ir viena līmeņa personas.
6 Ansis Buševics (1878-1942), Fricis Menders (1885-1971), Klāvs Lorencs, Voldemārs Bastjānis (1884-1975) bija pazīstami Latvijas 20.-30. gadu sociāldemokrātu politiķi, kas pieslējās tā sauktajam LSDSP „kreisajam spārnam”, un kurus 1934. gadā pēc apvērsuma K. Ulmaņa režīms uz laiku ieslodzīja Liepājas koncentrācijas nometnē. 1940. gadā viņi centās sadarboties ar okupācijas režīmu. Lielākos panākumus no viņiem šajā ziņā guva A. Buševics, kurš drīz pēc Latvijas okupācijas iestājās Komunistiskajā partijā, 1940. gada 4. jūlijā tika iecelts par Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju, organizēja „Tautas Saeimas” vēlēšanas un, pats būdams deputāta kandidāts tā sauktajā „Latvijas darba tautas blokā”, aktīvi darbojās, lai nepieļautu okupācijas varai nevēlamu deputātu kandidātu pielaišanu vēlēšanām.
7 Ar „strādnieku kustības virzieniem”, kuri turpinājuši pēc K. Ulmaņa apvērsuma „nelegāli darboties” K. Lorencs acīmredzot domājis Latvijas sociālistisko strādnieku – zemnieku partiju un Latvijas Komunistisko partiju, kā arī abu šo partiju apakšorganizācijas.
8 Četri no A. Kirhenšteina vadītās valdības ministriem (Pēteris Blaus, pats Augusts Kirhenšteins, Jūlijs Lācis un Vilis Lācis) līdz okupācijai bija redaktoru vai publicistu statusā darbojušies Latvijā populārākajā laikrakstā „Jaunākās Ziņas”.
9 Ivans Čičajevs (1896-1984), PSRS specdienestu darbinieks. 1938. – 1940. g. bija PSRS izlūkdienesta rezidents Rīgā, darbojās diplomātiskā darba aizsegā.
10 Acīmredzot K. Lorencs nezināja un nevarēja zināt, ka vismaz četri A. Kirhenšteina valdības locekļi (Sabiedrisko lietu ministrs Pēteris Blaus, Iekšlietu ministrs Vilis Lācis, Iekšlietu ministra biedrs un Politiskās policijas priekšnieks Vikentijs Latkovskis, kā arī Armijas komandieris ģenerālis Roberts Kļaviņš) bija saistīti ar PSRS specdienestiem. Turklāt, P. Blaus, Satiksmes ministrs Jānis Jagars un pats Augusts Kirhenšteins trīsdesmitajos gados aktīvi darbojās „Kulturālās tuvināšanās biedrībā ar Soc. Padomju Republiku Savienības tautām”. Cik zināms, arī šīs biedrības darbību PSRS specdienesti izmantoja savām vajadzībām.