Papīra drumstaliņās saglabājusies sāpe
"Jā, mēs sapratām, ka bēgam no visa tā baismīgā, kas tagad apdraud mūsu dzīvi. Bet bija skumji un bezgala sāpīgi pamest piederīgos visās tajās briesmām. Es domāju: viņi te tomēr paliks, bet es aizbraukšu kaut kur prom, kur man būs labi."
"Visu nakti sargāju malku. Uz četriem dabūjām vienu spaini kartupeļu un 200 gramu gaļas."
"Likās tā dīvaini, ka uz mums no gaisa šauj neparko. Un tas ceļš, pa kuru gājām bija tāds… izmētātas mantas, dzīvnieku līķi. Cilvēku līķus neredzēju, var teikt, ka cilvēkus mēs neredzējām ne dzīvus, ne mirušus. Izņemot tos, kuri gāja ar mums."
Tie ir fragmenti no vēstulēm un dienasgrāmatām, ko rakstīja Liepājas bērni, kurus Otrā pasaules kara laikā evakuēja uz Tatāriju.
1940.gada 3.novembrī nodibināja Liepājas Pionieru organizāciju, kurā iesaistījās 700 zēnu un meiteņu. 1941.gada jūnijā Krotē darbu uzsāka pirmā Liepājas vasaras nometne, kurā piedalījās 100 Liepājas strādnieku bērnu. Nometnes darbību pārtrauca karš. Partijas komiteja pieņēma lēmumu evakuēt nometnē esošos bērnus tālāk no frontes līnijas. Tā bez vecākiem, brāļiem, māsām un draugiem aizsākās bērnu ceļš uz Tatāriju. Tas bija grūts, vajadzēja baidīties ne tikai no apšaudes, bet arī no slimībām. Daudzi no iedzerta nekvalitatīva ūdens, kas bija pasmelts, piemēram, no peļķes, dabūja izsitumus un vēlāk mira. Citi, atšķirti no saviem tuviniekiem, salūza psiholoģiski. Vairāki dažādu iemeslu dēļ mira Tatārijā. Kā teikts vēstulēs, kaut arī dažiem dzīve Tatārijā bija tīri ciešama, atgriezušies atpakaļ savās mājās, vienalga vairs nespēja būt tādi, kādi bija agrāk. Par daudz bija ciešanu, pārdzīvojumu, ilgu.
Šobrīd Liepājas Zonālajā valsts arhīvā ir iespēja apskatīt izstādi "Latvija – Tatārija – Latvija. Otrais pasaules karš Liepājas pirmo pionieru likteņos". Tajā ir izvietotas vēstuļu un dienasgrāmatu kopijas, var aplūkot arī fotogrāfijas un kādu zīmējumu. Vairāku eksponātu kopijas ir nākušas no bijušā Liepājas Pionieru nama, Liepājas Politehnikuma un laikraksta "Komunists". Izstāde arvien tiek papildināta, jo par sevi dod ziņu cilvēki, kas arī bijuši evakuēti uz Tatāriju. Vajag izlasīt tikai dažu dienasgrāmatu fragmentus, un nav grūti iedomāties, ko nācās izjust bērniem šajā garajā ceļā tālu prom no mājām un mīļajiem.