24. martā ar Kuldīgas 2. vidusskolas piektklasnieku un 1949. gadā represēto kuldīdznieču tikšanos novada muzejā sākās pedagoģiskās programmas Mūža stāsti nodarbības.
Jau iepriekš te rīkoti pasākumi ar dzīves gudriem novada ļaudīm, runāts par vaļaspriekiem un nodarbošanos, pastāstīja speciāliste Aira Dzelme. Viņas izstrādātā programma paredz tikšanās rīkot kopā ar vēstures skolotājiem, ņemot vērā skolu vēlmes un dažāda vecuma audzēkņu vajadzības. Šodien ar muzeja speciālistiem tiekas rajona vēstures skolotāju metodiskā apvienība.
Vakar 5. klašu audzēkņi klausījās māsu Vilmas Horstas un Valijas Asnes, kā arī Zentas Smilgaines stāstījumu. Z.Smilgainei 1949. gada 25. marta saulainajā piektdienā, kad sākās ceļš uz Sibīriju, bijuši astoņi gadi. V.Asne atminas: „Mums jau bija septiņpadsmit un piecpadsmit. Kad cilvēkus smagajās automašīnās veda pa Jelgavas ielu ārā no Kuldīgas, redzēju, kā uz ģimnāziju iet manas skolasbiedrenes.”
Deportāciju aculiecinieces par Sibīrijā piedzīvoto stāstīja īsi, bet spilgti, atceroties gan labo, gan slikto. Muzeja darbinieces Alise Volanska un A.Dzelme paskaidroja, ka 1949. gadā no Kuldīgas rajona izsūtīti 2257 cilvēki no 684 ģimenēm: pieaugušie, bērni, veci un slimi ļaudis.
Runājot ar skolēniem, jāstāsta par PSRS, deportācijām, kolektivizāciju, zemnīcām, stepi, jāpiemin citi termini, kas, izrādās, bērniem ir svešvārdi, jācenšas atbildēt, kāpēc tas noticis. „Būtu labi, ja skolotāji pirms Mūža stāstu uzklausīšanas audzēkņus sagatavotu, citādi stāstījums vairākkārt jāpapildina ar paskaidrojumiem,” saka A.Volanska.
Pirms sēšanās pie tējas galda dalībnieki uzdziedāja dziesmas no izsūtījumā tapušām kladēm, aplūkoja kuldīdznieču fotogrāfijas un muzeja darbinieces Ingrīdas Poles izstādi, kurā apkopoti arhīvu dokumenti, bargo gadu liecības.