Patiesību sakot, daži speciālisti regulāri dodas uz arhīvu meklēt tieši sēnes, bet Jelgavas Zonālā valsts arhīva darbinieki var būt lepni – tur tās tiek atrastas minimāli, pat zem pieļaujamās normas. Ticiet vai ne, bet, lai sēnes arhīvā neaugtu, katrs dokuments, kas tur nokļūst, tiek dezinficēts. Šim nolūkam arhīva mājā ir pat speciāla telpa. Arī «sēnīgās» tantes arhīvā nemeklējiet – tādu tur nav! Paši šīs iestādes darbinieki atzīst, ka cilvēkiem esot dažādi stereotipi par arhīvā strādājošajiem. Parasti domā, ka tur nīkst vien kūtri tantuki un darbs ir ļoti garlaicīgs. Tomēr tā nebūt nav, gan darbs ir pietiekami interesants, gan darbinieces radošas – pa kādai izstādei uzrīko un arhīva jokus izraksta.
Prom no Domes pagraba
Līdz 1994. gadam Jelgavas arhīvs mājoja Domes pagrabstāvā, pēc tam pārcēlās uz pašreizējām telpām Pulkveža Brieža ielā.
Kā «Ziņām» pastāstīja Jelgavas Zonālā valsts arhīva direktore Vija Vilkārse, pirms tam jauniegūtajās telpās atradies armijas kartogrāfijas centrs, tur bijušas lielas, neizbūvētas halles, kas pamazām iekārtotas. Pārvācoties uz Pulkveža Brieža ielu, arhīvam bijušas 100 000 glabājamās vienības, bet pašlaik jau to skaits sasniedzis vairāk nekā pusmiljonu vienību jeb gandrīz sešus kilometrus plauktu metru.
Latvijā ir vienpadsmit zonālo valsts arhīvu, un tajos uzkrāti trīs miljoni padomju okupācijas režīma vietējo valsts un pašvaldību institūciju, uzņēmumu un organizāciju lietu. Nozīmīga arhīvu daļa ir rūpniecības un lauksaimniecības uzņēmumu fondi.
Galvenie zonālo arhīvu uzdevumi ir Latvijas nacionālā arhīva fonda dokumentu uzkrāšana no arhīvu darbības reģionā esošajām institūcijām, to uzskaites, saglabāšanas un izmantošanas nodrošināšana arhīvos, kā arī arhīvu darbības reģionā esošo pilsētu un rajonu valsts un pašvaldību institūciju arhīvu uzraudzība, metodiskā vadība un speciālistu apmācība arhīva darba jautājumos.
Jelgavas Zonālajā valsts arhīvā glabājas Jelgavas pilsētas, Jelgavas, Dobeles un Bauskas rajona teritorijā izvietoto valsts un pašvaldību iestāžu, rūpniecības uzņēmumu, kolhozu, sovhozu, mācību iestāžu, tiesu (daļēji), valsts notariātu kantoru un citu iestāžu pastāvīgi glabājamie dokumenti par 1944. – 1991. gadu, kā arī likvidēto, privatizēto un bankrotējušo iestāžu un uzņēmumu personālsastāva dokumenti līdz 2000. gadam.
Iedzīvotājiem jāņem vērā, ka arhīvā neglabājas dzimtsarakstu sistēmas dokumenti (tie jāmeklē attiecīgajā dzimtsarakstu nodaļā) un funkcionējošu juridisko personu personālsastāva dokumenti (tie atrodami attiecīgajā iestādē).
Jelgavas arhīvā strādā 22 cilvēki, pa vienam – Bauskā un Dobelē, bet pārējie Jelgavā. Daļa no arhīvā strādājošajiem darbojas ar uzņēmumiem, lai dokumenti tiktu iesniegti atbilstoši instrukcijai, bet pārējie strādā ar jau saņemtajiem dokumentiem.
Vija Vilkārse stāsta: «Gada laikā esam saņēmuši apmēram 1500 iesniegumu, un vēl arvien lielākā daļa no tiem, tāpat kā pirmajos neatkarības gados, ir par darba stāžu. Vairāk nekā 200 iesniegumu tiek saņemts no tiesām. Pirmajos gados daudz iesniegumu bija par mantu, piemēram, par to, kas tika aprakstīta 1949. gadā.»
Starp daudzajiem iesniegumu rakstītājiem, protams, gadās arī pa kādam īpaši interesantam. Arhīva direktore atceras, ka reiz kāds kungs par varītēm gribējis pierādīt, ka viņam pieder kāda pils. Tiesa gan, tas nav izdevies.
Daudz tiek rakstīts no ārzemēm ar lūgumu palīdzēt atrast kādu savu radinieku, bet tas pārsvarā nav iespējams, jo agrāk nebija tādu iedzīvotāju reģistru kā tagad.
Bieži vien cilvēki īsti neizprotot, ka arhīvā glabājas milzīgs apjoms dokumentu un vajadzīgos sameklēt nav nemaz tik viegli, īpaši, ja iesniegumā nav norādīts, kas īsti jāatrod. Arhīva direktore smejot teic: «Saņemam iesniegumus kā vēstuli ar adresi – uz ciemu vectētiņam!»
No arhīva nāk joki
• Zubavs iesaka, ka kopējas personīgie lopi ir novietojami piebūvēs un Dubrovskas govs pirtiņā, lai viņa nemaisās pie kolhoza lopiem un neceļ strīdus ar aitu kopēju, jo arī tā ir nekārtība.
• Teles viņa ir aplecinājusi viena pati un bulli arī kopusi un laidusi pie telēm.
• Es gribu sākt jaunu laulību, bet ir pasē laulības zīmogs. Kuldīgā nevar sarakstīties. Es jums ļoti lūdzu. Samaksās, cik vajaga.
• 13. martā 1963. gadā pilsonis Jānis.K. iereibušā stāvokļi Bēnē pie autoostas bļaustījās, vārtījās pa zemi, līdz ar to traucēdams pārējos pasažierus, kas gaidīja autobusu Bēnes autobusu pieturā.
• 11. martā pilsonis Mihails.V. pad. saimn. «Jēkabnieki» ēdnīcā, stipri piedzēries, valstījās pa grīdu.
Nolēma: pils. Jāni.K. par sabiedriskās kārtības pārkāpšanu 1963. gada 13. martā Bēnes autobusu pieturā, kur iereibušā stāvokļi bļaustījās un vārtījās pa zemi traucēdams pārējos pasažierus, sodīt ar naudas sodu 10 rbļ.,
Pils. Mihailu.V., kurš piedzēries valstījās pa grīdu pad. saimn. «Jēkabnieki» ēdnīcā par sabiedriskās kārtības pārkāpšanu sodīt ar naudas sodu 15 rbļ.
• Lūdzu apskatiet Dzilnavu, kurš var būt strādājis arī Vecumnieku PMK un zvanīt, prasīt Līgu.
No arhīva dokumentiem un iesniegumiem
Latvijas arhīvu vēsturiskā attīstība
29.08.1919. Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdē nolemj Izglītības ministrijas pakļautībā dibināt vēsturisku arhīvu.
01.09.1919. Rīgas pilī darbu sāk Latvijas Valsts vēsturiskais arhīvs direktora Jāņa Krodznieka (Krīgera; 1851 – 1924) vadībā.
23.09.1919. Latvijas Republikas Ministru kabinets izdod «Noteikumus par Valsts vēsturisko arhīvu».
07.11.1924. Valsts prezidents J.Čakste izsludina likumu «Par Valsts arhīvu». Latvijas Valsts vēsturisko arhīvu pārdēvē par Latvijas Valsts arhīvu.
28.01. – 15.06.1931. Latvijas Valsts arhīva dokumentus pārvieto uz arhīva rīcībā nodoto Rīgas lombarda ēku Rīgā, Slokas ielā 16.
01.06.1932. Saeima pieņem izmaiņas likumā «Par Valsts arhīvu». Turpmāk arhīvā jānodod arī pašvaldības iestāžu un sabiedrisko organizāciju dokumenti.
1936. – 1939. g. Arhīva ēkai uzceļ piecstāvu piebūvi un piešķir papildu telpas Rundāles pilī.
22.08.1940. Latvijas PSR valdība pārdēvē Latvijas Valsts arhīvu par Latvijas PSR Centrālo Valsts arhīvu un nodod Iekšlietu ministrijas Tautas komisariāta Arhīvu daļas pārziņā.
28.10.1940. Izveidoti 16 apriņķu valsts arhīvi.
26.06.1941. PSRS okupācijas varas iestādes daļu arhīvu dokumentu un 14 darbinieku pārvieto uz Čkalovu (KPFSR). Materiāli tur atrodas Otrā pasaules kara laikā un atpakaļ uz Latviju tiek atvesti 1945. gadā.
1941. g. jūnijs – 1944. g. oktobris. Nacistu okupācijas periodā arhīvi darbojas reihskomisariāta «Ostland» pārziņā.
1944. g. augusts – septembris. Nacistu okupācijas varas iestādes daļu arhīvu dokumentu izved uz Čehiju, kuru saglabājusies daļa atgriežas Latvijā 1946. gadā.
1945. g. Atsāk darbu PSRS okupācijas varas iestāžu izveidotās LPSR arhīvu iestādes.
01.01.1950. Likvidēti apriņķu arhīvi un izveidoti 58 rajonu valsts arhīvi.
30.12.1961. Izveidota LPSR Ministru Padomes Arhīvu pārvalde, reorganizējot Iekšlietu ministrijas Arhīvu daļu. Izveidots LPSR Centrālais valsts Oktobra revolūcijas un sociālisma celtniecības arhīvs (CVORA), LPSR Valsts arhīvs pārdēvēts par LPSR Centrālo valsts vēstures arhīvu (CVVA).
20.11.1963. Izveidots LPSR Centrālais valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.
17.01.1964. Likvidēti rajonu un pilsētu valsts arhīvi, un uz to pamata izveidotas 11 LPSR CVORA filiāles ar tiešu pakļautību Arhīvu pārvaldei. Likvidētā Rīgas pilsētas valsts arhīva fondi sadalīti starp LPSR CVVA un LPSR CVORA.
1971. g. No Vācijas Demokrātiskās Republikas atgūts Kurzemes Zemes arhīvs.
1984. g. Valsts arhīvu speciālā bibliotēka izveidota kā patstāvīga struktūrvienība.
1985. g. Nodota ekspluatācijā LPSR CVORA jaunā ēka Rīgā, Bezdelīgu ielā 1.
1989. g. Centrālā mikrofotokopēšanas un dokumentu restaurācijas laboratorija izveidota kā patstāvīga iestāde.
26.03.1991. Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem likumu «Par arhīviem», izveidota Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija, noteikta pašreizējā arhīvu sistēmas struktūra un iestāžu nosaukumi.
1991. – 1992. g. Latvijas Valsts arhīvs pārņem bijušās LKP arhīvu un daļu no VDK dokumentiem, tajā skaitā no Krievijas atgūtos.
22.12.1992. Saskaņā ar LR Augstākās Padomes lēmumu valsts arhīvi sāk pieņemt likvidējamo un privatizējamo valsts iestāžu un uzņēmumu dokumentus (līdz 1999. g. pieņemti 3,9 milj. lietu).
1992. – 1997. g. Iegūtas un rekonstruētas papildu dokumentu glabātavas 11 zonālajiem valsts arhīviem, trim valsts arhīviem un laboratorijai (25 tūkst.m2).
1993. g. Valsts arhīvu ģenerāldirekcija nodota LR Tieslietu ministrijas pārraudzībā.
1993. g. Latvijas Valsts arhīvu sistēmas iestādes uzņemtas Starptautiskajā arhīvu padomē.
01.01.1994. Darbu sāk Rīgas un Jūrmalas personālsastāva dokumentu arhīvs, 15.01.1999. pārdēvēts par Personāla dokumentu valsts arhīvu.
1996. g. jūnijs. Iedibināti Latvijas arhīvu sporta svētki.
1997. g. Izstrādāta pēc neatkarības atgūšanas pirmā Latvijas Valsts arhīvu attīstības koncepcija līdz 2005.g.
08.11. – 11.11.1999. Latvijas Valsts arhīvu sistēmas 80. gadadienai veltīti pasākumi: svinīgā sanāksme, atvērto durvju dienas, dokumentu izstādes valsts arhīvos.
08.03.2000. Arhīvu sistēmas interneta mājas lapas prezentācija.
08.11.2000. Izdots Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas rīkojums par Arhīvu inspekcijas un Mācību un kvalitātes vadības centra izveidošanu ar 01.01.2001.
23.11.2000. Saeima pieņem likuma «Par arhīviem» 5.6. pantu grozījumus – ar 2001. gada 1. janvāri Valsts arhīvu ģenerāldirekcija ir Kultūras ministrijas pārraudzības iestāde.
Latvijas arhīvu sistēmā ietilpst
• Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija;
• Latvijas Valsts vēstures arhīvs;
• Latvijas Valsts arhīvs;
• Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs;
• Personāla dokumentu valsts arhīvs;
• zonālie valsts arhīvi;
• valsts arhīvu speciālā bibliotēka;
• Centrālā mikrofotokopēšanas un dokumentu restaurācijas laboratorija;
• žurnāls «Latvijas Arhīvi»;
• Arhīvistu biedrība.