Dzirdēt Kārļa Ulmaņa balsi? Redzēt imperatora Nikolaja II vizīti Rīgā? Izskaitīt melnbaltās svītras Solomonska cirka cīkstoņa kostīmā? Visu var izdarīt Šmerļa mežā, kur slejas iestāde ar makten sarežģītu nosaukumu – Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.
Dibināt Latvijā vēsturisku arhīvu jaunās valsts Ministru kabinets nolēma jau 1919. gada 29. augustā, 1. septembrī arhīvs sāka darbu Rīgas pilī. Savukārt Šmerļa meža krātuve savu gadu skaitīšanu sāk pirms 40 gadiem – 1963. gada 20. novembrī, kad LPSR Ministru padome pieņēma lēmumu Nr. 679, uzdodot uz Centrālā valsts vēstures arhīva bāzes izveidot Valsts kinofotofonodokumentu arhīvu – vienīgo tehnisko arhīvu Latvijā.
Rozenštrauha mājas nav
Visvecākie arhīva eksponāti atrodami fotodaļā – Rīgas skati, kas tapuši jau 1863. gadā –, bet kopumā apmēram 300 000 dokumentu aptver visus Latvijas vēstures periodus. Direktore Inta Kaņepāja smej: "Tikai viena lieta mūsu fotoarhīvā diemžēl nav atrodama – septiņdesmitajos gados nojauktā koka māja Biķernieku un Kastrānes ielas stūrī, kur savulaik dzīvojis Eduards Rozenštrauhs."
Padomju laikos avīzes regulāri piegādāja arhīvam publikācijas, tagad privāti uzņēmumi var darīt, kā grib, tāpēc arhīva krājumu papildināšana no preses notiek uz entuziasma pamata, visrūpīgāk materiālus piesūta novadu laikraksti. Pateicoties viņiem, arhīvā parādījušies reti, bet nozīmīgi kadri, piemēram, Cesvaines pils degšana. Pienākums sadarboties ar arhīvu ir vairs tikai dažām valsts iestādēm, visrūpīgāk to izpildot Saeimas kanceleja, piegādājot Ulda Pāžes uzņemtos kadrus
Fotodaļa cenšas kolekciju papildināt saviem spēkiem – ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu fotogrāfs Vilhelms Mihailovskis vasarās iemūžina Latvijas vēsturiskās vietas. Jebkuras fotoarhīva vienības kopiju var iegūt savā īpašumā – gan ieskanētu disketē, gan nokopētu kā saprātīga izmēra fotogrāfiju, vēsturiskā iespaida paspilgtināšanai fotogrāfiju var arī iekrāsot, lai tā tik tiešām izskatītos kā cietusi no laika zoba.
Vēsture nāk modē
Arhīvā var ierasties ikviens gribētājs, vēlams tikai iepriekš noskaidrot, ko īsti gribat. Ideālā variantā jūs konkrēti zināt, ka, teiksim, 1953. gada 16. maijā kinožurnālam Padomju Latvija tika filmēta jūsu vecmāmiņa tautastērpā un gribat šo materiālu par piemiņu iegūt savā īpašumā. Tomēr iespējams sākt meklējumus arī ar daudz aptuvenākām priekšzināšanām un pēc pavisam citām pazīmēm – piemēram, noskatīties sava pagasta hroniku tajā gadā, kad tur bijāt laimīgi iemīlējies. Gadās arī kuriozi – kāds Pierīgas kultūras nams filmu daļā pieprasījis Valsts prezidenta Jāņa Čakstes runu 1918. gada 18. novembrī, aizmirstot, ka tajā brīdī vēl nebija ne Latvijai prezidenta, ne arī skaņu kino…
Jebkurš arhīvā atrodamais dokuments ir iegrāmatots katalogos un aprakstu grāmatās, un tās nav nekādas nieka brošūriņas, ja zinām, ka filmu daļa vien pašlaik glabā ap 75 000 dokumentu. Par attiecīgu samaksu iespējams materiālu gan noskatīties, gan arī pasūtīt tā kopiju, bet darbs ar katalogu nemaksā neko. Skatīšanās var notikt gan kādā no divām arhīva kinozālēm, gan pavisam eksotiskā veidā – uz montāžas galda, kur filmu var arī apturēt un padzenāt uz priekšu un atpakaļ.
Filmu daļas vadītāja kinorežisore Renāte Cāne smej, ka pēdējā laikā arhīva meklējumi nākot modē – kāda vēsturiska materiāla kopija mājas kinozālei izrādās visoriģinālākā dāvana šajos laikos, kad viss jau sen ir nopirkts un izmēģināts. Arī vispārējā sabiedrības noskaņojumā nostalģija pēc vecajiem labajiem laikiem pieaug – nu jau vai katrā televīzijas kanālā ir kāds raidījums, kurš regulāri izmanto arhīva pakalpojumus. Droši vien tāpēc filmu daļā 2003. gada deviņos mēnešos saņemto pieprasījumu ir tikpat daudz kā iepriekšējos astoņos gados kopā.
Staļins, Gagarins un Hemingvejs
Kopš 1992. gada arhīvā darbojas atsevišķa audiomateriālu nodaļa, vecākie eksponāti tur ir tā sauktie piano rullīši – mehāniski ieraksti uz papīra perfolentes, piemēram, 1891. gadā ierakstīts krievu kazačoks. Ap 3000 skaņu plašu matrices saglabājušās no 20. gadsimta sākumā populārās skaņu ierakstu firmas Bellacord, arī firmas Melodija plates un matrices. Metāla matrices ir praktiski mūžīgas, arī tās var klausīties ar īpašu aparatūru, bet drīz, pateicoties straujajai tehnikas attīstībai, var gadīties, ka grūti būs noklausīties tik ierastās vinila plates – plašu atskaņotājus taču vairs neražo… Pagaidām gan arhīva audiostudijā darbojas atskaņošanas tehnika visiem skaņu ierakstu veidiem, lai gan tas nemaz nav tik vienkārši – magnetofona lentēm vien vajadzīgi pieci atskaņošanas ātrumi.
Kopumā audiodaļā glabājas ap 30 000 vienību – nav gan slavenās Kārļa Ulmaņa runas par palikšanu savās vietās, bet ir paziņojums par Otrā pasaules kara sākumu, Kenedija un Staļina runu fragmenti, Gagarina ziņojums par došanos kosmosā, Hemingveja un Ļeva Tolstoja balss ieraksti.
Ļoti vērtīgi ir Saeimas sēžu ieraksti, kas tiek krāti kopš 1988. gada 22. novembra, kad tā vēl bija Augstākā padome. Krājumā ir vēsturiskās AP 1990. gada 4. maija sēdes ieraksts, arī pašlaik arhīvā tiek nodoti Saeimas sēžu un komisiju ieraksti, bet daži arhīvā nonāks tikai tad, kad tiem tiks noņemts apzīmējums Slepeni – kaut vai pēc simt gadiem. Materiāliem pievienotas arī stenogrammas – biezas klades, kurās vajadzīgos fragmentus var atrast ātrāk, nekā noklausoties visu ierakstu. Vienīgā politiskā partija, kas līdz šim arhīvam nav atteikusi nodot savu audioarhīvu, ir Latvijas ceļš, ar pārējām drīz vien atkal tiks sāktas sarunas.
Gandrīz ar visām mūzikas izdevniecībām noslēgti līgumi, ka tās eksemplāru no katra latviešu mūzikas izdevuma atstāj arhīvam – arī pēc 50 gadiem te varēsim atrast, piemēram, jebkuru Prāta vētras disku. Arī paši arhīva darbinieki ar savu magnetofoniņu cenšas apstaigāt dažādus kultūras, mākslas, zinātnes un politikas pasākumus.
Audiodaļas krājumā ir īpaši lepnumi, piemēram, no trimdas latvietes Ritas Gāles-Uibo bagātīgajiem krājumiem nāk Vairas Vīķes-Freibergas runa 1978. gada 18. novembrī Ņujorkā, Latvijas proklamēšanas 60. gadadienā, kurā jau toreiz teikts: "Mums ir jācer, jātic un jāgaida, līdz brīvā pasaulē būs arī sava vieta brīvai Latvijai."
Uzmanību, aizdegsies!
Vislielākā arhīva saimniecība slēpjas korpusā, kuram parasts mirstīgais tik viegli klāt netiek, bez balta halātiņa jau nu noteikti ne. Tur lielos angāros glabājas filmu bundžu grēdas, metāla plauktos – skaņu lentes un plašu matrices, milzu skapjos katrs savā aploksnītē – dažādu izmēru fotonegatīvi, kurus drīkst pārcilāt tikai ar baltos cimdiņos tērptām rokām.
Kino nodaļā katru dienu strādā divi vai trīs cilvēki, uz montāžas galdiem skatot cauri filmas – ārpus plāna tās jāpārbauda pirms un pēc izsniegšanas pasūtītājam, bet paralēli notiek arī ikdienas darbs, jo katra filma jākontrolē un ar spirtu jātīra reizi piecos gados. Apmēram šādā laikā arhīva kinokolekcija arī iekļaujas – tikko pēdējā filma pārbaudīta, jāsāk atkal ar pirmo.
Filmu glabātavā vissvarīgākais – uzturēt konstantu temperatūru un mitruma daudzumu, tāpēc tur bieži dūc speciāls agregāts, kas ar plauktos izvietotām milzu caurulēm uzsūc gaisa mitrumu un kondensē to, pārvēršot ūdenī, kas no glabātavas aiztek projām pa īpašu reni.
Kinofondā aiz dzelzs durvīm slēpjas arī visbīstamākie arhīva materiāli – agrīnās kinofilmas, kas veidotas uz ugunsbīstamām nitrāta lentēm, kuras novecojot kļūst arvien nedrošākas. Tās pamazām pārkopē drošākā tehnoloģijā, bet oriģinālus iznīcina, iekams tie paši nav aizdegušies.
Vairāk nekā ordenis
Arhīva kolekcija papildinās diezgan strauji. Tiesa, mainās šo papildinājumu veids – piemēram, filmu daļā vairs neienāk kinohronikas, toties noteikumi diktē, ka arhīvā jānodod viena kopija no katras filmas, kurā izmantoti arhīva materiāli. Principā arī kinoproducentiem būtu jānodod arhīvam katras jaunas latviešu filmas kopija, un daudzi šo noteikumu arī ievēro.
Svarīgākais kritērijs dokumenta uzņemšanai arhīvā ir tā informatīvā vērtība – ja jāizvēlas starp slavena fotogrāfa bildētu kārtējo Rīgas panorāmu un nezināma garāmgājēja fiksētu citplanētiešu vizīti, priekšroka, protams, tiks dota otrajai, lai gan ideālā variantā arhīvs gribētu ņemt pretī visu.
Otrs izplatīts un arhīvu iepriecinošs kolekcijas papildinājuma veids – privātarhīvi. Arvien vairāk privātpersonu un organizāciju sāk uzticēties un saprast, ka šis ir pietiekami drošs un cienījams materiālu uzglabāšanas veids, savus arhīvus nodod gan privātpersonas (nesen to izdarījis, piemēram, režisors Ivars Seleckis, mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis atdevis senas skaņuplates) un arī trimdas darbinieku mantinieki, gan organizācijas – rūpīgi pārliecinoties, vai arhīvam var uzticēt vēsturiskus dārgumus, Latvijas Ebreju kopienas vārdā rabīns Natans Barkāns nodevis glabāšanā ap 6000 vienību. Direktore Inta Kaņepāja saka: "Tas arhīvam ir vairāk nekā ordenis!"
Arhīvs nevar atļauties maksāt par privāto fondu pārņemšanu – valsts par to nerūpējas, bet papildfinansējumu šādiem nolūkiem izdodas piesaistīt ļoti reti. Valsts politikas trūkst arī jautājumā par obligātu materiālu nodošanu arhīvam – vairākumā gadījumu tas notiek uz entuziasma pamatiem, tātad negarantē objektīvu un pilnīgu notikumu pārskatu. Ideālā variantā vismaz tur, kur tiek ieguldīta valsts nauda, arhīva dokumentētājiem būtu jābūt klāt, tāpēc arhīva darbinieki cer uz jauno likumu par arhīviem.
Arhivāram darbs ir arī jāplāno nākotnē, jāzina, kāds varētu būt pieprasījums – 2001. gadā bija pilnīgi skaidrs, ka aktuāla būs visa informācija, kas saistīta ar Rīgu un tās jubilejām, šogad topā bija Latvijas valsts proklamēšana un Ojārs Vācietis. Pirmssvētku laikā arhīvs saņēma pieprasījumus no rīta līdz vakaram – sākot ar attālām lauku skolām un beidzot ar Rīgas domi, kuras iecerēto programmu lielajam ekrānam pie Brīvības pieminekļa nācās atlasīt ārkārtīgi īsā laikā. Pasūtītāji bieži nesaprot, ka mērkaķa ātrumā izpildīt pasūtījumu gluži fiziski nav iespējams – lai arī, pēc direktores teiktā, dažs arhīva darbinieks strādā ātrāk par datoru.
Datori, protams, ienāk arī šajā vēstures valstībā – pamazām visi arhīva dokumenti tiek digitalizēti, tiem veido datorizētas datu bāzes. Lai gan no idejas viedokļa tās ir tikai tehniskas nianses – vienalga, datora smadzenēs, metāla sastatnēs, koka plauktos vai skapīšu atvilktnēs, tas tik un tā ir vērtīgākais, kas mums pieder – mūsu pagātne