14. jūnijs – Komunistiskā terora upuru piemiņas diena
Pieminot 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta izsūtīšanas, lielai daļai cilvēku tās asociējas ar ešeloniem, ar lopu vagoniem. Atceres dienās mēs pulcējamies stacijās. Tās bija slieksnis pārejai no mājām nezināmajā svešumā. Vilciens, ar kuru cilvēkus veda izsūtījumā, izrāva no laika plūduma, vedot nezināmajā.
Dzīvesstāstu pētniece Vieda Skultāne raksta, ka nedēļas lopu vagonos aizņem daudz vietas atmiņu stāstījumos par izsūtīšanām. Lopu vagonus izmantoja, jo tajos varēja ievietot vislielāko cilvēku skaitu, bet atmiņās šie vagoni parādās ne jau savas ietilpības dēļ, bet kā cilvēka pieredzi, dzīves ceļu simbolizējoša metafora.
Dziedāt aizliegts
Izsūtīšana Latvijā tāpat kā Lietuvā un Igaunijā sākās 1941. gadā naktī no 13. uz 14. jūniju un bija 1941. gada plašās deportācijas akcijas sastāvdaļa. Rietumukrainā iedzīvotāju deportēšana notika 22. maijā, Moldovā – naktī no 12. uz 13. jūniju, bet Rietumbaltkrievijā – naktī no 19. uz 20. jūniju. Tā bija ceturtā masu izvešanas operācija no teritorijām, kas tika pievienotas PSRS pēc Otrā pasaules kara sākuma.
No Kuldīgas apriņķa izsūtītā sieviete atminas: "Un tā arī sākās mūsu ceļš. Golgātas ceļš....Vagonos mūs sadalīja: vīri vienos vagonos, mēs – citos. Es uzrāpos augšā, jo tur bija mazs lodziņš un vairāk gaisa. Cilvēkus veda un veda. Mēs izbraucām no Skrundas, bet jau Jelgavā nākamajā dienā mūsu vīru vagonu nebija. Tas ļoti mūs satrauca. Braucām un raudājām un, protams, lūdzām un ticējām Dievam. Vilciens gāja kā apreibis, te reizēm mūs uzgrūda citu citai virsū. Dažs novēlās no augšas. Es vareni turējos, bet, kad bijām Urāliem pāri – mūs pie Sverdlovskas izlaida ārā –, es noģību, kaut arī gaiss tur bija labs. Braucām tālāk. Sākās slimības... Tad bija viens liels lauks, kur vilciens apstājās un mums atvēra durvis. Visi, kas varēja, saskrēja zem vagoniem un nemaz neuztraucās, ka blakus ir kāds ar bārdu.
Sākās dizentērija, ko ļoti slēpa, lai ģimenes paliktu kopā. Braucām atkal, tuvojās Kanska. Man no tās kratīšanās sāka sāpēt mugura. Tikai izturēt! Līdz pabraucām garām Krasnojarskai un pēc kādām astoņām stundām lika izkāpt. Tad mēs kratījāmies 25 km pa stepi."
Dažādās instrukcijas par ievietošanu vagonos, ešelonu nosūtīšanu uz nometņu un nometinājuma vietām attālajos Krievijas rajonos liecina, ka piecpadsmit tūkstošu cilvēku izsūtīšanas akcija bija ļoti detalizēti saplānota. 1941. gada 5. jūnijā tika izdota "Instrukcija ešelonu priekšniekiem, pavadot specpārvietotos". Tā maz atšķīrās no 1940. gada izdotās "Izsūtīto poļu pārvešanas instrukcijas", izņemot instrukcijas 7. punktu "Režīms ešelonā", kas tika papildināts ar apakšpunktu, ka nav pieļaujama dziedāšana – čekisti bija mācījušies no tā, ka poļi, lai uzturētu možu garu, ceļā dziedāja reliģiskas dziesmas.
Vēsturnieks Jānis Riekstiņš secina, ka Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanā izmantoja divas instrukcijas. Deportācijas sākotnējo posmu – izsūtīto (instrukcijā – "ieslodzīto") pieņemšanu "iekraušanas" stacijā, konvojēšanu uz ešelona veidošanas vietu – regulēja "Instrukcija konvoja priekšniekiem, pieņemot arestētos LPSR ešelonu formēšanas punktos". Pieņemšanai bija jānotiek bez personas pārmeklēšanas un mantu apskates, arī ģimenes nebija jāizšķir. Instrukcija paredzēja gan "iekraušanas stacijas", gan stacijas, kur tika formēts ešelons.
Ar mirušajiem un dzimušajiem
Otrajā posmā deportācijas balstījās uz "Instrukciju ešelonu priekšniekiem, pavadot ieslodzītos no Baltijas". Tā izsūtāmos "savākšanas punktos" lika dalīt "A" un "B" grupās. "A" grupā paredzēja iekļaut ģimeņu galvas, dažkārt kādus viņu ģimenes locekļus, bet "B" grupā – visus pārējos ģimenes locekļus. Tādējādi ģimenes tika izšķirtas un tuvinieki nosūtīti uz dažādām vietām dažādos ešelonos. Katrā "B" grupas vagonā bija paredzēts ievietot 30 cilvēkus – pieaugušos un bērnus – ar mantām, bet ne vairāk kā 100 kg ģimenei.
PSRS Valsts drošības komisariāta instrukcijā "Par operācijas veikšanas kārtību, lai no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas izsūtītu pretpadomju elementus" teikts, ka "operācijas dienā iekraušanas punkta priekšnieks kopā ar ešelona priekšnieku un Iekšlietu tautas komisariāta konvoja karaspēka priekšnieku pārbauda, kā iedalītie dzelzceļa vagoni ir nodrošināti ar visu nepieciešamo (nārām, klozetpodiem, lukturiem, restēm u. c.), un norunā ar ešelonu priekšnieku par izsūtāmo pieņemšanas kārtību. Izsūtāmos vagonā iekrauj pa ģimenēm, sadalīt ģimenes aizliegts (izņemot arestam paredzētos ģimenes galvas). Ir jāaprēķina, lai vagonā būtu līdz 25 cilvēkiem. Pēc tam, kad vagons piepildīts ar nepieciešamo ģimeņu daudzumu, tas tiek aiztaisīts". Tomēr arhīvi glabā pierādījumus, ka atsevišķos gadījumos arestētos ievietoja atsevišķos vagonos jau "iekraušanas" stacijās, nevis ešelonu koncentrācijas punktos, kā teikts instrukcijā.
Ešelonu formēšanas stacijas bija ģimeņu sadalīšanas vietas, daļai cilvēku – pēdējās redzēšanās brīdis. "Mūsu ģimeni 1941. gada 14. jūnijā divos no rīta 20 minūšu laikā izveda no mājām uz Torņakalna staciju. Tur jau bija padots milzum garš lopu vagona sastāvs ar tādiem pašiem nelaimīgajiem kā mēs. Mūs visus salādēja vagonos un ešelons sāka virzīties nezināmā virzienā. Pārbraucot Latvijas robežu, visus mūsu vagonā esošos vīriešus atdalīja. Poļitruks mums paskaidroja: kad galā nobrauksim, visas mūsu ģimenes tikšot savienotas, bet tie jau bija meli. Tā mēs savus vīrus vairs nekad nesatikām," raksta no Rīgas izsūtītā sieviete.
1941. gada 14. jūnijā izsūtītie galvenokārt tika nometināti Krasnojarskas novada Abanas, Ačinskas, Bogotolas, Bogučanu Dzeržinskas, Irbeiskas, Kanskas, Kozuļkas, Partizanskas, Tasejevas un citos rajonos, bet Novosibirskas apgabalā – Kargasokas, Parabeļas, kā arī citos rajonos (1944. gada 13. augustā šie Novosibirskas apgabala rajoni tika iekļauti jaunizveidotajā Tomskas apgabalā). Arestētos Latvijas iedzīvotājus 1941. gada jūlija sākumā no Juhnovas un citām karagūstekņu nometnēm pārsvarā nosūtīja uz labošanas darbu nometnēm Krasnojarskas novadā un Sverdlovskas apgabalā – Vjatlagu, Noriļlagu, Sevurallagu, Usoļlagu.
1941. un 1949. gadā no Latvijas nosūtīto ešelonu dokumentācija glabājas Krievijas Valsts kara arhīvā. Tie ir izsūtīto vagonu saraksti, akti par "kontingenta" nodošanu un pieņemšanu galastacijās, ešelonu priekšnieku ziņojumi. Krievijas Federācijas Valsts arhīvā glabājas ikdienas ziņojumi "par specešelonu kustību no Baltijas, Moldāvijas PSR un Baltkrievijas PSR". Ešelonu priekšniekiem katru dienu PSRS Iekšlietu tautas komisariāta konvoja karaspēka pārvaldei vajadzēja telegrāfiski ziņot par ešelona kustību, atrašanās vietu un stāvokli.
Latvijas Valsts arhīvā esošajos izsūtīšanas lietu dokumentos atrodam ziņojumus par ģimeņu nodošanu ešelonos. Tāpat lietās ir ziņas gan par ceļā mirušajiem, gan dzimušajiem. Tur atrodam izziņu par zēnu, kurš dzimis un miris ceļā. Ir gadījumi, kad cilvēks vagonā izdara pašnāvību.
Tuvā kara dēļ nereti izsūtīto ešeloniem nācās gaidīt, lai palaistu uz rietumiem sūtītos militāros vilcienu sastāvus, bet nereti ešeloni brauca neapstājoties lielā steigā. Gadījās, ka mainījās galastacijas. Vidēji ceļā cilvēki vagonos pavadīja divas līdz trīs nedēļas. Silta ēdiena, svaiga gaisa, kustību trūkums, kā arī slimības un pārdzīvojumi veicināja cilvēku nāvi vēl ceļā. Statistika par 14. jūnija izvešanu ir skaudra – braucot uz izsūtījuma vietu, miruši 43 cilvēki. Dzimuši septiņi bērni. Sarakstos minēts Stendes stacijā 14. jūnijā dzimušais zēns. Tomēr šie bērni nereti dzīvoja īsu laiku.
"Krustījām katru vagonu"
Otrajā Latvijas iedzīvotāju masveida izsūtīšanā 1949. gada 25. martā dažu dienu laikā līdz 29. martam no Latvijas 33 ešelonos uz Amūras, Omskas un Tomskas apgabalu tika izsūtītas 12 987 ģimenes ar kopējo cilvēku skaitu 42 133.
"Šausmīgi smagi gāja tas vilciens [no Eglaines stacijas]. Pa priekšu mēs aizskrējām un bāzām to svēto maizīti zem sliedes, kā mamma mums lika. [...] Mums bailes šausmīgas bija. Man vienpadsmit gadu, brālim – septiņi. Un tagad mēs krustījām katru vagonu. Nu, mēs paspējām, nepaspējām, bet krustījām. Tad nu es dzirdēju: raudāt jau neraudāja, bet citā vagonā dziedāja, citā spēlēja. Vienā vagonā ar ģitāru spēlēja. Tā aizgāja tie latvieši," stāsta viens no Daugavpils universitātes Mutvārdu vēstures centra atmiņu pierakstiem.
Latvijas Valsts arhīva fondos ir 25. marta deportāciju ešelonu saraksti, ešelonu priekšnieku dienesta ziņojumi par izsūtīto Latvijas iedzīvotāju pārvešanu no Latvijas uz nometinājuma vietām un nodošanu galastacijās. Profesors Heinrihs Strods Krievijas Valsts kara arhīvā skatījis dokumentālos materiālus par pilnīgi slepeno operāciju "Krasta banga", to vidū – Lietuvas, Latvijas un Igaunijas kartes ar izsūtāmo iesēdināšanas staciju apzīmējumiem, norādēm par vagonu skaitu, no šīs stacijas izsūtāmo cilvēku daudzumu un ar sarkanām bultiņām atzīmētiem rajoniem, no kuriem piegādājami specnometinātie. Par akcijas plānošanu un vērienu liecina norāde, ka "speckontingenta" transportēšanai Baltijas valstīs tika noteiktas 118 dzelzceļa stacijas, kurās nogādāti 4437 speciāli "specnometināto" pārvadāšanai aprīkoti preču vagoni. Ir publicēts Krievijas Federācijas Valsts arhīva dokuments, kur PSRS iekšlietu ministra vietnieks V. Rjasnojs PSRS veselības aizsardzības ministram E. Smirnovam uzdod saskaņā ar PSRS Ministru Padomes 1949. gada 29. janvāra pilnīgi slepeno lēmumu "Nr. 390-138 ps" ešelonu pavadīšanai no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijām "izdalīt" 42 ārstus un 144 medmāsas, nosūtot tās Latvijas PSR, Lietuvas PSR, Igaunijas PSR Iekšlietu ministriju rīcībā. 22 ārstiem un 64 medmāsām Latvijā bija jāierodas ne vēlāk kā 16. martā. Komandējums jāplāno uz 1,5 – 2 mēnešiem, bet par uzdevuma raksturu informēt nedrīkstēja, jo instrukcijas tikšot saņemtas uz vietas. PSRS iekšlietu ministra 1949. gada 12. marta pavēlē par "Kulaku ģimeņu, bandītu un nacionālistu ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijām" teikts, ka, ešeloniem ierodoties izkraušanas stacijā, jāorganizē izsūtīto pieņemšana no ešelonu priekšniekiem pēc sarakstiem, sastādot aktu. Izsūtītie jāpieņem to teritoriju Iekšlietu ministrijas (IeM) rajonu nodaļu priekšniekiem, kuru teritorijās tika novietoti izsūtītie, attiecīgo speckomandantūru komandantiem un speciāli norīkotiem apgabalu IeM pilnvarotajiem.
1949. gada 19. martā Rjasnojs apstiprināja ešelonu maršrutu sarakstu ar ešelona numuru, maršrutu, ēdināšanas un "sanitārās apstrādes" punktiem. Tā ešelonam uz Tomsku bija paredzēts šāds maršruts – Rēzekne, Zilupe, Indrica, Novosokoļņiki, Veļikije Luki, Soblaga, Bologoje, Sankova, Fiļina, Buja, Kirova, Šaļa, Sverdlovska, Tjumeņa, Vagaja, Omska, Novosibirska, Taiga, Tomska. Četrās stacijās bija plānota sanitārā apstrāde. Tomskas apgabala arhīvā esošais apgabala veselības nodaļas vadītāja 1949. gada 28. maija slepenais dienesta ziņojums KPFSR veselības aizsardzības ministram par ešelonu ar specnometinātajiem, kuri ieradušies Tomskas apgabalā 1949. gada aprīlī, sanitāro stāvokli liecina, ka viss neritēja, kā plānots. "7., 8., 9., 10., 11. un 12. aprīlī Tomskas apgabalā ieradās 13 ešeloni. Ešelons nr. 97330 no Latvijas ieradās bez sanitārās apstrādes. Ceļā miruši trīs cilvēki (76, 80 un 96 gadus veci). Pēc ārsta teiktā – infekcijas slimības ceļā nav bijušas. Ešelons nr. 97331 ieradās 8. aprīlī ar 1476 izsūtītajiem. Ātras sanitārās apskates bijušas Pleskavas, Kirovas, Medvedjevas un Sverdlovskas stacijās. Ceļā miruši divi – piecus mēnešus vecs bērns miris jau Gulbenes stacijā, bet 79 gadus vecs cilvēks miris no sirds nepietiekamības stacijā "Taiga". Ceļā bijusi saslimšana ar masalām. Ešelons nr. 97322 ieradās Tomskā 9. aprīlī. Pieņemti 1318 cilvēki. Ceļā sanitārā apstrāde nav bijusi. Miruši pieci cilvēki – 94, 85, 88 gadus veci, kā arī divi bērni – 12 dienas un piecus mēnešus veci, bērni miruši no pneimonijas. Ešelons nr. 97328 ar 1156 cilvēkiem Tomskā ieradās 9. aprīlī . Ceļā trīs mirušie – 94, 84 un trīs mēnešus veci, kā arī ceļā noticis nelaimes gadījums – cilvēkam pārbraucis vilciens. Ešelons nr. 97335 ar 965 cilvēkiem Tomskā ierodas 10. aprīlī, ceļā trīs mirušie – 70, 83 un 90 gadus veci. Ešelonā nr. 97334 ir 1380 izsūtītie, stacijā Asino ierodas 7. aprīlī, ceļā septiņi mirušie. Bērni stipri slimo ar masalām. Ešelonā nr. 97326, kur atradās 1300 izsūtītie, ceļā pedikulozie tika apstrādāti ar dustu DDT."
No Daugavpils universitātes Mutvārdu centra pierakstītajām atmiņām: "Mūs divas nedēļas veda lopu vagonos [kad tuvojāmies galastacijai], mēs asarās – viss mūsu ešelons, ne ešelons – vagons. Asarās, ka mūs purvā ievedīs, nošaus mūs [..] Skatāmies – gaisma: viena uguntiņa, vēl viena." Ceļš pēc ešelonu ieripošanas galastacijās vēl turpinājās liellaivās pa upi vai pajūgos pa stepi. Pēc tam ir jauna dzīvesvieta, lai arī nometinājumā, lai arī smaga, bet dzīve.