Izsūtījuma lietu skopās rindiņas ir neizsakāmi emocionālas, atklāj smagos likteņus
"Bieži saka – pietiek skatīties pagātnē, jāiet uz priekšu. Vispār pareizi, tomēr, kad piemiņu sakārto, kad iemāca jaunajai paaudzei, kāpēc šie notikumi jārespektē un jāciena, tad var sākt nākotnē skatīties," saka vēsturniece Iveta Šķiņķe, kas vada Latvijas Valsts arhīva projektu, kurš ietver elektroniskās datu bāzes veidošanu par deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem, izpētīto apkopojot grāmatās.
Likteņi vāciņos
Projekta 20. gadsimta okupācijas režīmos represēto Latvijas iedzīvotāju datu bāze pirmā daļa jau īstenota – pirms četriem gadiem iznākusi apjomīga un iespaidīga 1941. gada 14. jūnijā deportēto Latvijas iedzīvotāju piemiņas grāmata Aizvestie. Vairākus gadus rit intensīvs darbs pie Aizvesto otrās daļas – arhīva darbinieki skata cauri 1949. gada 25. marta deportāciju lietas, to ir trīsreiz vairāk, nekā pirmajā deportāciju vilnī ierauto, kā zināms, 14. jūnijs skāra 15 424 Latvijas cilvēkus.
Ik dienu esi starp nebeidzami garām arhīva plauktu rindām, izcel mapi, kurā ietverta vienas ģimenes lieta, izpēti visus dokumentus, aizpildi anketu… Apziņā nevilšus piefiksē, ka otrajā deportāciju gaļasmašīnā iekļuva vairāk nekā 43 000 cilvēku, un kopumā jāizskata gandrīz 14 000 izsūtījuma lietu plus vēl vairāki tūkstoši krimināllietu. "Šogad un nākamgad lietu izskatīšanu mēs varētu pabeigt, grāmatas iznākšana paredzēta 2007. gadā," šķietami tālu laiku nosauc Iveta Šķiņķe. Grupā viņi strādā astoņi, tieši ar lietām pieci vēsturnieki – Aija Kalnciema, Jānis Riekstiņš, Elmārs Pelkauss, Zigmunds Kārkliņš un Iveta Šķiņķe. Ik dienu viens var izskatīt piecas līdz astoņas lietas, taču tam visam klāt emocijas, likteņiem nav iespējams paiet garām.
"Lai cik sausā lietvedības valodā dokumenti sastādīti, tie ir smagi, skarbi un ļoti emocionāli. Reizēm noliec lietas mapi, ņem nākamo, tomēr jūti, ka domas kavējas pie iepriekšējās ģimenes, turpini šķetināt likteni," teic Iveta Šķiņķe.
Aiz skaitļiem
"Dokumentos it kā nav emociju, taču skatīt tos ir smagi. Terminoloģija vien ko vērta, cērt kā ar cirvi – iekraušanas un izkraušanas stacija (pogruzki un razgruzki), bet iekrāva taču cilvēkus… Ešelona priekšnieku ziņojumos fiksēts – iekrauts tik un tik tādā un tādā stacijā, galastacijā nodots tik un tik, ceļā miruši… Taču ilgajā ceļā miris mazs bērniņš vai vecs cilvēks nav izturējis. Ik reizi ir smagi, kad lasu zīmi, ko vajadzēja parakstīt, tā dēvēto raspisku – par izsūtīšanu specnometinājumā uz mūžu. Kāda var būt sajūta, kad paraksti pats savu spriedumu, turklāt uz mūžu?!" emocionāli bilst Iveta Šķiņķe.
Ideja par deportēto sarakstu apkopošanu un publicēšanu radās Latvijas Valsts arhīvā. "Sapratām, ka nepieciešama grāmata, kas paliktu kā piemiņa. Ir divi lieli iemesli, kādēļ šo projektu veicam, – piemiņa aizvestajiem, viņu radiniekiem un vēstures sakārtošana. To nedrīkst aizmirst," uzsver vēsturniece.
I. Šķiņķe prāto par sociālantropologa Roberta Ķīļa reiz teikto, ka deportācijas savā ziņā ir latviešu tautas paštēls, ar tām var izskaidrot daudz ko, kas noticis pēc 1941. gada 14. jūnija. Iveta Šķiņķe savulaik gatavojusi referātu starptautiskai konferencei par arestētajām un izsūtītajām sievietēm – "ko viņas izcieta, palikušas nometinājumā bez vīriešiem! Kā mācīt, kā audzināt, bērniņi slimo, mirst… Psihologi uzskata, ka traģisko dzīvi pārmanto paaudzes, tas noteikti ir iespaidojis mūsu tautu".
Papīra debesīs
Iveta Šķiņķe smaida vien, kad vaicāju, vai vēlējusies strādāt tieši arhīvā. Tieši pretēji, kādreiz domājusi – to tik ne… "Bet nu jau desmit gadu strādāju. Man ļoti iepatikās viena dāņu arhīvista rakstītais – arhīvs ir papīra debesis... Tik simboliski un skaisti teikts! Cilvēks nonāk debesīs, bet dokuments arhīvā, kur tiek aprūpēts. Austrumos senos laikos uzskatīja, ka arhīvi ir ļoti svarīga lieta – kas pārvalda dokumentus, tas zinās nākotni. Varbūt tiešā veidā tā nav, bet tas sakārto zināšanas. Tāpat ir ar šo projektu, psiholoģiski ir ļoti smagi, taču palīdz skatīties uz notikumiem sakārtoti," skaidro vēsturniece.
Interesants seminārs noticis pavasarī kopā ar Daugavpils universitātes Mutvārdu vēstures centru, tā vadītāja profesore Irēna Saleniece ar studentiem vasaras ekspedīcijā vāca ļaužu atmiņas. Arhīva speciālisti vēra vaļā to izsūtīto cilvēku lietas, kuru atmiņas pierakstīja studenti, bet jaunieši lasīja fragmentus no stāstītā par izsūtīšanas mirkļiem.
Interesanti, ka daudzi jauni cilvēki zvana uz arhīvu un grib sameklēt savu senču deportācijas lietu. Ivetai Šķiņķei ir svarīgi, kā jaunā paaudze uztver vēstures notikumus, viņa sadarbojas arī ar skolotājiem. Jelgavas Spīdolas skolas audzēkņi vienu dienu strādājuši ar izsūtīto lietām. "Pirms tam viņi teica – jāskatās uz priekšu, ne atpakaļ. Taču, kad redzēja konkrētās lietas, kļuva domīgi. Skolēns iemācās, cik tūkstošus 14. jūnijā izsūtīja, bet pat aptvert nevar, cik tas ir daudz. Pavisam citādi, kad redz trīs dokumentus par vienas ģimenes dzīvi un lasa skarbos ziņojumus… Vēsture iegūst pietuvinājumu."
***
Iveta Šķiņķe
Latvijas Valsts arhīva projekta Aizvestie pirmās un otrās daļas vadītāja
Dzimusi 1961. gada 5. novembrī
Beigusi Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti, 1996. gadā ieguvusi vēstures maģistra grādu
Mācījusi vēsturi Jelgavas 2. vidusskolā
Septiņus gadus strādājusi Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, zinātniskā līdzstrādniece
Kopš 1996. gada – darbs Latvijas Valsts arhīvā, sabiedrisko attiecību un dokumentu popularizēšanas daļas vadītājas vietniece
Precējusies, trīs bērni