Dzimtu koki
Šodien, kad iespējams nokļūt gandrīz ikvienā zemes stūrī, kad ikdienā tiekamies ar dažādu kultūru un tautību pārstāvjiem, arvien nozīmīgāks kļūst jautājums par identitāti. Ir svarīgi nezaudēt nacionālo kultūras identitāti saskarsmē ar citu valstu kultūrām, vienlaikus bagātinot tās ar savu savdabību. Neredzamas saites mūs vieno ar priekštečiem, katrs no tiem atstājis mūsos kādu iezīmi. Mūsu DNS iekodēts ne tikai izskats, bet arī rakstura iezīmes, mentalitāte, pat noslieces uz noteiktām slimībām.
Dzimtas koks ir kā personificēts DNS. Izzinot dzimtas vēsturi, cilvēki labāk spēj izprast sevi. Tāpat, caur dzimtas vēstures prizmu skatoties uz pagātnes notikumiem, tiek labāk iepazīta tautas vēsture, tā kļūst tuvāka un izprotamāka, veidojas ciešākas saites ar dzimto vietu. Un tad, lai cik tālu dzīve mūs aizvedīs projām pasaulē, vienmēr būs vieta, kurai jutīsimies piederīgi.
No vecmāmiņas uz arhīvu
Veicot pirmos soļus dzimtas vēstures pētniecībā, pietiek ar radinieku atmiņām. Izjautājot ģimenes vecākos locekļus, var daudz uzzināt par priekštečiem. Tomēr vairākumā gadījumu cilvēki neatceras precīzus dzimšanas datumus, gadus un dzīvesvietas. Ja vēlamies uzzināt šos faktus, pētījums jāturpina arhīvā. Latvijas Valsts vēstures arhīva (LVVA) fondos atrodas hronoloģiski plašākā un senākā dokumentu grupa, kuru var izmantot šādu pētījumu veikšanai.
Pēdējos gados strauji audzis arhīva klientu skaits, kuri interesējas par savu dzimtas koku. Sākotnēji tie pamatā bija mūsu tautieši ārzemēs vai viņu pēcteči, kuri meklēja savus radiniekus, bet tagad ievērojams skaits pētnieku ir tepat no Latvijas.
Dzimtas pētījumos parasti izmanto noteiktas dokumentu grupas – baznīcu grāmatas, iedzīvotāju sarakstus, pilsoņu pasu un mājas grāmatu kolekcijas, personu darbavietu, mācību iestāžu un sabiedrisko organizāciju dokumentus u. c. Lai aizsargātu šos dokumentus no bojāšanās, LVVA sadarbībā ar valsts arhīvu sistēmas Centrālo mikrofotokopēšanas un dokumentu restaurācijas laboratoriju veic to mikrofilmēšanu. Mikrofilmas formātā jau pieejamas Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas, Latvijas Romas katoļu baznīcas un Latvijas pareizticīgo draudžu baznīcu grāmatas un Latvijas rabinātu metriku grāmatas. Pašlaik strādājam pie Vidzemes un Kurzemes dvēseļu revīziju sarakstu un Krievijas 1895. gada tautas skaitīšanas materiālu Kurzemes, Vitebskas un Vidzemes guberņā mikrofilmēšanas.
Mikrofilmēšanas procesā izgatavo divas kopijas. Viena ir tā saucamais nodrošinājuma fonds, kas varēs aizstāt oriģinālu, ja tas ārkārtas situācijā ies zudumā. Otra ir izmantošanas kopija, kuru turpmāk izsniedz pētniekiem un arhīva darbiniekiem. Tomēr tās pieejamas tikai arhīva lasītavā. Turklāt, lai lasītu mikrofilmas, nepieciešamas speciālas iekārtas, kuru skaits ir ierobežots, tādējādi veidojas rindas. Ņemot vērā, ka viens no valsts arhīvu sistēmas stratēģiskajiem mērķiem ir uzlabot klientu apkalpošanu, par pamatu ņemot devīzi "Visu cilvēkiem, visu par cilvēkiem", 2005. gadā dzima ideja veidot projektu "Raduraksti" un šogad sākta šā projekta īstenošana.
Virtuālā lasītava
Projekta "Raduraksti" nosaukums saistīts ar vārda "ģenealoģija" skaidrojumu – tā ir vēstures palīgnozare, kas pētī ciltskokus, cilts vēsturi, dzimtu, atsevišķu ģimeņu un personu izcelšanos un to radniecību.
Projekta galvenais mērķis – izmantojot moderno informācijas tehnoloģiju sniegtās iespējas, izveidot un uzturēt tiešsaistē pieejamus resursus ģenealoģiskajiem pētījumiem, vienlaikus nodrošinot mūsdienām atbilstošu dokumentu saglabāšanas procesu risinājumu.
Projektu plānots īstenot vairākās kārtās. Vēl šogad jāveic galvenie sagatavošanās darbi, tiek iegādātas iekārtas digitalizācijai, lai ar 2007. gada janvāri sāktu projekta pirmo kārtu.
Ko tad īsti ietver "Radurakstu" projekts?
Pirmkārt, digitālo resursu izveidi. Visupirms digitalizēsim mikrofilmas formātā pieejamos dokumentus, paralēli turpinot mikrofilmēšanu. Šāds dokumentu aizsardzības modelis izvēlēts vairāku iemeslu dēļ: mikrofilmējot dokumenti mazāk pakļauti gaismas kaitīgajai ietekmei, tiek izveidota nodrošinājuma kopija, mikrofilma bez speciāliem papildu ieguldījumiem un apstrādes piemērotos apstākļos spēj glabāties līdz 250 gadiem, bet speciālos apstākļos – pat 500 gadus, turklāt informācijas ieguve nav atkarīga no tehnoloģiju attīstības.
Turpretī, nodrošinājuma kopiju veidojot digitālā formātā, tā vismaz reizi septiņos gados jāatjaunina, nepārtraukti sekojot tehnoloģiju izmaiņām. Mikrofilmu digitalizēšana ir lētāka un ātrāka.
Otrkārt, projekta ietvaros plānots izveidot virtuālo lasītavu, kurā būs pieejamas baznīcu grāmatas, tautas skaitīšanas u. c. dokumenti, kuros meklējama pamatinformācija par dzimtas koka izveidi. Digitālajā vidē šie dokumenti būs aplūkojami tieši tādā pašā izskatā kā oriģināli arhīva lasītavā.
Nodrošinot šo resursu pieejamību tiešsaistē attālinātiem lietotājiem, ievērojami paplašināsies arhīva potenciālo izmantotāju loks. Protams, kā jebkurā arhīva lasītavā lasītājiem vispirms būs jāreģistrējas, aizpildot anketu.
Gadsimtus seni avoti
Kas būs pieejams virtuālajā lasītavā?
Pamatā dokumenti, kurus izmanto kā pamatavotu dzimtas koka sastādīšanai. Viens no galvenajiem ir baznīcu grāmatas, kuras digitalizēs pirmās. LVVA atrodamas baznīcu grāmatas par laiku no 17. gadsimta beigām līdz 1905. gadam. Virtuālajā lasītavā ierakstus varēs meklēt pēc draudzēm un gadiem. Tādēļ, lai sāktu meklējumus, pētniekam būs jāzina, kurai reliģiskajai draudzei ģimene piederējusi. Precīzi jāzina dzīvesvieta: nepietiks ar novada, mājas vai sādžas nosaukumu, vajadzētu zināt arī pilsētu vai pagastu. Te lieti noder zināšanas ģeogrāfisko nosaukumu vēsturē – pilsētas un pagasti ne reizi vien mainījuši nosaukumus.
Vēl virtuālajā lasītavā būs pieejami Vidzemes un Kurzemes dvēseļu revīziju saraksti. Tajos uzskaitīts gan nekustamais, gan kustamais muižas īpašums, un pie pēdējā skaita visus muižā strādājošos, tāpat arī zemniekus ar ģimenēm. Tā kā revīzijas veiktas ar noteiktu laika atstarpi, par pamatu ņemot iepriekšējās rezultātus, samērā precīzi var izsekot muižas iemītnieku likteņiem. Pēdējās revīzijas veiktas ap 19. gadsimta 50. gadiem, kad sākās dzimtbūšanas atcelšana.
Ļoti labs avots dzimtas pētniekiem būs Krievijas 1895. – 1897. gada tautas skaitīšanas materiāli Kurzemes, Vitebskas un Vidzemes guberņā. To digitalizāciju varētu sākt 2008. gadā.
Projekta otrajā kārtā mikrofilmēs un digitalizēs 1935. gada tautas skaitīšanas uzskaites lapas, kurās minēti visi tolaik Latvijā dzīvojošie. Arī 1941. gadā tapuši līdzīgi saraksti. Tomēr šo dokumentu publiskošanā jāievēro personas datu aizsardzība.
Kopumā plānots, ka līdz 2010. gada beigām virtuālajā lasītavā būs pieejams aptuveni 21 tūkstotis lietu.
Vajadzīga pacietība un zināšanas
Tomēr ir grūtības, kuras dokumentu digitalizācija neatrisinās. Lai lasītu senos dokumentus, nepieciešamas svešvalodu zināšanas un liela pacietība dažādo rokrakstu atšifrēšanai. Ieraksti galvenokārt veikti vācu un krievu, bet var būt arī latviešu, zviedru un poļu valodā. Nereti viens uzvārds ierakstīts dažādās variācijās atkarībā no mācītāja izpratnes par tā pareizrakstību, kā arī no viņa dzirdes asuma. Citreiz uzvārds ticis tulkots no latviešu valodas vācu, krievu vai poļu mēlē.
Projekta ietvaros plānots izstrādāt metodiskās vadlīnijas radurakstu pētniekiem un apkopot norādes par globālajā tīmeklī pieejamajiem resursiem. Vairākumam arhīva klientu, kas vēlas sākt ģimenes vēstures pētīšanu, nav zināšanu un iemaņu šāda darba veikšanai. Latvijā praktiski nav speciālās literatūras, kas sniegtu ieteikumus, tādēļ to plānots darīt "Radurakstu" ietvaros.
Vēl: lai gan LVVA arhīvā pieejamas gandrīz visas dažādos vēstures pagriezienos saglabātās baznīcu grāmatas, tomēr dažas izvestas ārpus Latvijas vai juku laikos nokļuvušas pie privātpersonām. Tādēļ, lai informācija būtu pilnīga, jāveic to dokumentu apzināšana, kas glabājas ārpus Latvijas vai pie mūsu valsts privātpersonām. Pēc apzināšanas jārisina jautājums par šo dokumentu kopiju iegūšanu.
"Saaga" ierosina "Radurakstus"
Doma par "Radurakstu" projektu radās 2005. gada maijā, kad ikgadējā Baltijas valstu arhīvistu tikšanās laikā Igaunijas kolēģi iepazīstināja ar savu projektu "Saaga". Tā ir Igaunijas Nacionālā arhīva datu bāze ģimenes vēstures pētīšanai, kas pieejama mājas lapā www.eha.ee/saaga. Tajā vērts ielūkoties, veicot ģenealoģiskus pētījumus par Igaunijas pierobežā dzīvojušām dzimtām. Datu bāzē ir digitalizēti Igaunijas evaņģēliski luteriskās baznīcas, Igaunijas ortodoksālās baznīcas draudžu reģistri un draudzes locekļu saraksti, Igaunijas Nacionālajā arhīvā saglabātās vaku grāmatas. Līdzīgi kā plānots "Radurakstu" projektā, datu bāze bez maksas pieejama reģistrētiem lietotājiem.
Igaunijā aktīvi darbojas ģenealoģijas pētīšanas biedrība, kura izveidojusi luterāņu draudžu locekļu reģistru. Tajā iespējams meklēt arī pēc uzvārda, tad rezultātos norādīs visas draudzes, kurās bijuši cilvēki ar šādu uzvārdu. Arī šis reģistrs atrodams "Saaga" mājas lapā. Atliek vien cerēt uz entuziastu grupu Latvijā, kas vēlētos izveidot līdzīgu datu bāzi un savu pūliņu rezultātus darīt pieejamus arī citiem interesentiem.
Jau pērnā gada 22. decembrī LVVA Centrālā fondu reģistra atklāšanā kā nākotnes iecere tika prezentēta arī projekta "Raduraksti" ideja. Klātesošie varēja iepazīties ar piemēru – digitalizētus vienas draudzes baznīcu grāmatas gada ierakstus. Par projekta aktualitāti un nepieciešamību liecina daudzie jautājumi arhīvu sistēmas mājas lapā pēc prezentācijas. Pat paradoksāli: daudz lielāka uzmanība bija pievērsta šai projekta iecerei, nevis Centrālajam fondu reģistram, kurā apkopotas ziņas par visu 15 valsts arhīvu fondiem.
Ar prieku atzīmēšu, ka projekts guvis jaunās valdības atbalstu un minēts tās deklarācijā.
Tos, kas vēlas pētīt savus radurakstus, bet nejūtas pietiekami droši, lai to paveiktu saviem spēkiem, varam nomierināt: arī turpmāk pētījumu varēs pasūtīt arhīvam. Tomēr tas ir ļoti laikietilpīgs un arī dārgs process, kura cena atkarīga no izmantoto lietu daudzuma, sagatavojot arhīva uzziņas un iesniedzēja doto pamatdatu precizitātes.
Bet tos, kurus jau aizrāvusi sarežģītā, bet atklājumiem bagātā dzimtas pētniecība, gaidīsim virtuālajā lasītavā arhīvu sistēmas mājas lapā jau 2007. gada otrajā pusē.
VIEDOKLIS
Edmunds Krastiņš, RD Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētājs:
"Interese par dzimtas koka izpēti man radās līdz ar domu, ka jāpaspēj uzzināt par saviem senčiem, kamēr vēl vecāki kaut ko var pastāstīt par aizgājušajiem laikiem. Meklējot ziņas, esmu izmantojis mūsu valsts arhīvus, un tas man licis saprast, ka sistēma nav īsti labvēlīga šādiem meklējumiem, daudzi dokumenti karu dēļ ir gājuši bojā, turklāt arī juridiskā bāze nav sakārtota. Baltvācieši repatriējoties daudz fotografēja, sacīsim, Kurzemes 19. gadsimta revīzijas dokumentus – kara laikā Latvijā palikušie materiāli gāja bojā, bet Vācijā kopijas saglabājušās. Noteikti kaut kas nonācis arī Krievijā. Tepat Latvijā ne visas baznīcas grāmatas nonākušas arhīvā. Vajadzētu vismaz apzināt trūkstošos dokumentus un iespēju robežās dabūt kopijas.
Neatkarības gados par arhīvu sistēmu neesam īpaši rūpējušies, taču tie var kalpot par pamatu ne jau tikai ģenealoģiskiem, bet arī vēstures pētījumiem.