Tieši 70 gadi mūs šķir no 1941. gada 14. jūnija notikumiem. Vēsturnieki uzskata, ka tas ir pietiekami ilgs laika periods, kad politiskie notikumi kļūst par vēsturi, kuru var pētīt, lai noskaidrotu vēsturisko patiesību.

Galvenais pētījumu avots ir arhīvu dokumenti. Pētniekiem ir pieejami dokumenti, kas ilgus gadus tika slēpti aiz dažādu pakāpju slepenības grifiem. Tomēr tiek uzskatīts, ka vislielākā problēma genocīda noziedznieku saukšanai pie atbildības ir dokumentu trūkums. Latvijas – Krievijas starpvaldību komisijas darba kārtībā joprojām ir jautājums par Latvijā sastādīto dokumentu atgūšanu no Krievijas arhīviem.

Jau 1940. gada novembrī, kad Latvijas teritorijā bija stājies spēkā KPFSR Kriminālkodekss, Iekšlietu tautas komisariāta un Valsts drošības tautas komisariāta darbinieki sāka formēt par „pretpadomju noziegumiem” aizdomās turēto personu lietas, kurās savāktie dokumenti kļuva par pamatu izmeklēšanas lietas ierosināšanai, kam parasti sekoja apcietināšana un notiesāšana. 1941. gada jūnija beigās lietas tika nosūtītas uz reģioniem, kuru uzskaitē bija arestētās un no Latvijas administratīvā kārtā izsūtītās personas ( Krasnojarskas novada, Kirovas, Molotovas, Čkalovas, Sverdlovskas u.c. apgabalu). Pēc lietu izbeigšanas, specnometināto noņemšanas no uzskaites personas lietas tika pakāpeniski sūtītas uz Latvijas Iekšlietu ministrijas arhīvu. Daudzās 1941. gadā izsūtīto lietās dokumentu sastāvs ir nepilnīgs un daļa lietu no PRSRS reģionu arhīviem uz Latviju nav atsūtītas. Tomēr dokumentu kopums ir pietiekami liels, lai gūtu pilnīgu priekšstatu par deportācijas norisi un tās sekām.

1941.gada 14. jūnija deportācija faktiski tika veikta saskaņā ar PSRS iekšlietu tautas komisāra Lavrentija Berijas 1941.gada 14.jūnija rīkojumu Nr.14/У1-1941 apstiprināto pilnīgi slepeno “Pasākumu plānu no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Moldāvijas PSR izsūtāmā speckontingenta pārsūtīšanai, izvietošanai un darbā iekārtošanai”, kurā bija paredzēts no Latvijas PSR uz Juhnovas nometni izsūtīt 5770 vīriešus – ģimeņu galvas, un nometinājumā uz Krasnojarskas apgabalu izsūtīt 6850 viņu ģimeņu locekļus.

1941.gada 14.jūnija deportāciju sagatavoja LPSR Valsts drošības tautas komisariāta, kā arī Baltijas Sevišķā kara apgabala štāba 3.daļas darbinieki. To īstenojot, izsūtīšanā iesaistīja PSRS IeTK konvoja karaspēka daļas, Iekšlietu tautas komisariāta un milicijas darbiniekus, kā arī vietējos komunistiskās partijas un padomju aktīvistus. Deportācija tika veikta galvenokārt pēc “šķiriskām pazīmēm”, - arestēja tos, par kuriem bija savāktas ziņas par “kontrrevolucionāru darbību un “pretpadomju aģitāciju”, kā arī Latvijas Republikas valstsvīrus, politiķus, turīgākos pilsoņus. Arestēto vidū daudz bija lauku iedzīvotāju, kurus represēja galvenokārt kā Latvijas aizsargu organizācijas biedrus. Sieviešu, bērnu, gados veco cilvēku izsūtīšanu pamatoja ar ģimenes galvas arestu.

PSRS Iekšlietu tautas komisāra vietnieks Ivans Serovs jau 1939. gada 11. oktobrī bija izdevis pavēli Nr.001223 - Instrukciju „Par pretpadomju elementu izsūtīšanas operācijas izpildes kārtību”, kura bija jāievēro deportācijas laikā. Tajā teiks, ka pretpadomju elementu izsūtīšana no Baltijas republikām ir uzdevums ar īpaši lielu politisku nozīmi, ka norādījumi ir stingri jāievēro, taču atsevišķos gadījumos, ņemot vērā operācijas konkrēto apstākļu īpatnības var pieņemt, vai ir jāpieņem citi lēmumi, lai bez trokšņa un panikas izpildītu uzdevumu.

Operācija bija jāuzsāk rītausmā un jāpabeidz diennakts gaišajā laikā, katras ģimenes sagatavošanās nedrīkstēja būt ilgāka par divām stundām. Katram izsūtītajam, saskaņā ar instrukciju, bija atļauts ņemt līdz personīgās mantas un mājturības priekšmetus, kuru svars nepārsniedza 100 kg.

1941.gada 14.jūnija deportācijas akcijā no Latvijas izsūtīja 15424 cilvēkus, 5263 no tiem arestēja. Arestētos ieslodzīja dažādās PSRS Iekšlietu tautas komisariāta labošanas darbu nometnēs.

No Cēsu dzelzceļa stacijas 1941. gada 14. jūnijā ceļš uz izsūtījumu sākās 524 Cēsu apriņķa iedzīvotājiem. No tiem 59 tika izpildīts nāves sods nošaujot, 95 nomira darba nometnēs, nometinājumā mira 91. Atbrīvoti tika 254 izsūtītie ( par 25 arhīva dokumentos ziņu nav), kuri dzimtenē varēja atgriezties tikai piecdesmito gadu beigās.

Latvijas nacionālā arhīva Cēsu zonālā valsts arhīva vecākā eksperte

Mag.arch. Anda Opoļska