Atmiņas ir vēstures liecības

Gadi ir nepielūdzami, tie skrien savā skrējienā un atstāj atmiņas, kurās, kā jau dzīvē, ir prieks un sāpes, laime un pāri darījumi, vilšanās un nodevība. Pirms 70 gadiem Latvijā rītausmas putnu dziesmas nomāca vilcienu vagonu klaudzoņa, pārsteigtu un izbiedētu cilvēku vaimanu kliedzieni un neziņa. Sākās cita dzīve. Gan tiem, kuri lopu vagonos tika vesti svešās tālēs, gan tiem, kuri palika. Gadi krāj atmiņas. Tās pabalo, uzplaiksnī, sarindojas loģiskā secībā un veido katra cilvēka dzīvesstāstu, tautas likteni, vēsturi.

“Dzīvā vēsture aiziet. To saprotam tad, kad vairs nav, kam pajautāt,” saka Cēsu zonālā arhīva vecākā eksperte dokumentu saglabāšanas un izmantošanas darbā Anda Opoļska.

2003.gadā Cēsu rajona represēto organizācija iecerēja, ka vajadzētu izdot politiski represēto atmiņu grāmatu. Drīz vien aktīvākie biedri uzrakstīja savas atmiņas, citi klusēja. “Tas psiholoģiski nav viegli. Daudzus esmu mudinājusi, lai raksta. Atbilde – ko tad es, man jau tāpat kā visiem citiem, neesmu taču rakstītājs. Atmiņās svarīgākās izjūtas. Katrs notikumus un norises uztveram un vērtējam citādi. Nav vienādu atmiņu,” pārliecināta Anda Opoļska. Arī viņa iesaistījās atmiņu vākšanā, gadu gaitā tikusies ar daudziem represētajiem, pierakstījusi viņu dzīvesstāstus, palīdzējusi to darīt skolēniem, kas izstrādā pētnieciskos darbus.

Latvijā arhīvos glabājas dokumenti, bibliotēkās grāmatas, muzejos vēsturiskas liecības. Pēdējos gados gan arī muzeju krājumus papildina dokumenti, bet arhīvos atrodamas atmiņas. “Esmu pārliecināta, ka arī arhīvos ir vieta mutvārdu dokumentiem. Tie ir tautas vēstures liecība,” saka vēsturniece. Diemžēl līdz šim nav īsti skaidrs, kas tad ir mutvārdi - vai tikai pierakstītais uz papīra, vai audioieraksti, paša pierakstītais vai intervija. Latvijā mutvārdu liecību vākšana notiek pašdarbības līmenī. Daugavpils universitātē, kā arī Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūtā darbojas Mutvārdu vēstures centrs, ir arī Nacionālās mutvārdu vēstures cilvēkarhīvs.

Līdz ar Atmodu daudzos pagastos tika apkopotas un izdotas represēto atmiņas. “Tas ir laikietilpīgs darbs,” atzīst Anda Opoļska. Apliecinājums tam ir Benitas Kalniņas grāmata par represētajiem un viņu likteņiem Praulienas pagastā. Autore atmiņas un faktus vāca 50 gadus, iztaujāja izdzīvojušos, arī viņu kaimiņus. No izsūtījuma atgriezušies, cilvēki saprotamu iemeslu dēļ padomju laikā par savu likteni baidījās stāstīt pat bērniem un mazbērniem, kur nu vēl viņai. Ne viens vien represētais solījās savu dzīves gājumu izstāstīt vēlāk, taču tā arī nepaguva. Bet interese par represētajiem radās, jo viņa gribēja ko vairāk uzzināt par savu tēvu. “No citu atmiņām pavisam nejauši vari uzzināt par saviem tuviniekiem,” bilst Anda Opoļska. Viņa atzīst, ka ar apbrīnu lasījusi dienasgrāmatas, kurās dienu pa dienai pierakstīts redzētais, pārdzīvotais, izjūtas. Priekšstatu par laikmeta fonu pētniekiem dod arī avīzes un palīdz izprast notiekošos.

Par represēto atmiņām kā vēstures liecībām un cilvēku likteņiem pirmajos pēcatmodas gados sabiedrībā bija liela interese. Ar katru nākamo tā mazinājās. Lai arī katra cilvēka atmiņas daudzkārt dzirdēto atklāj citādi, bez dziļākas intereses par šo laiku šādus izdevumus aizgūtnēm nelasa. Bet tie, kuri vēlas uzzināt vairāk, meklē plašāku, dokumentos balstītu informāciju.

“Tā arī radās doma, ka represēto atmiņu krājums jāpapildina ar dokumentiem, kuri apliecina stāstīto. Tie, kuri lasīs, pētīs, varēs pārliecināties, ka stāstīto apliecina dokumenti. Tā nebūs tikai atmiņu, bet vēstures grāmata,” atzīst Anda Opoļska. Viņa ir arī viena no grāmatas autorēm. Andas uzdevums bija arhīvos atrast dokumentālas liecības. “Latvijā bijuši gadījumi, ka cilvēki atmiņas sagroza. Tika publicēja kāda represētā atmiņas, bet tās izrādījās izdomātas. Cilvēks iespaidojies no lasītā, dzirdētā un radījis ticamu versiju. Vēlāk izrādījās, ka viņam bija tālāk ejošs mērķis - iegūt represētā statusu,” pastāsta Anda Opoļska.

Atmiņas – tas ir subjektīvs skatījums uz notikumiem, cilvēkiem. Anda atceras, kā pirmoreiz satikusi Laimdotu Lapuciensku. Viņa stāstījusi detalizēti, spilgti. Tad viņu intervēja ģimnāzijas meitenes, vēlāk pati uzrakstīja atmiņas. Ik reiz stāstītais bagātinājies ar ko jaunu.

“Saprotu, ka ne viens vien negrib dalīties atmiņās. Tas ir pārdzīvots, gribas aizmirst. Uz arhīvu bija atnācis kādreiz pazīstamais TV diktors Uldis Deisons. Viņš nejauši ieminējās, ka bijis apskatīties, kā tagad Cēsīs, Pils ielā izskatās. Sākām runāt, izrādījās, viņš kā bērns izsūtīts no Skujenes. Par to laiku runāt negribēja. Jo vairāk runājāmies, jo izdevās pārliecināt, lai atnes dokumentus, fotogrāfijas,” stāsta A.Opoļska un uzsver, ka šodien pats svarīgākais ir pierakstīt atmiņas. “Mutvārdu atmiņas ir svarīgas pētniecībā, jo par represijām ir maz dokumentu. Izsūtīšanas taču bija slepenas. Par izsūtāmo sarakstu sastādīšanu vispār ziņu nav, nav zināms, kā tās praktiski tika organizētas, par 1949. gadu vismaz ir ešelonu sarksti. Arhīvos ir lietas, bet, kā nonāca līdz šiem cilvēkiem, kāpēc viņus izsūtīja, dokumentālu apstiprinājumu nav,” stāsta Anda Opoļska. Vēsturei, nenoliedzami, ir ļoti svarīgi uzklausīt arī otru pusi, tos, kuri izsūtīja. Kāpēc viņi tā rīkojās, kas lika to darīt, kā viņi jutās? Bet to jau esam nokavējuši. Varbūt vēl ne. Bieži dzirdēts - viņi negribēs runāt, bet vajag pajautāt. Ja cilvēks nodod atmiņas arhīvā, viņš var norādīt, kādam mērķim tās drīkst izmantot, var uzlikt ierobežojumu, vai drīkst publicēt vai izmantot tikai pētniecībā.

“Represētos interesē, kāpēc, par ko tā notika, kas bija tie, kuri palīdzēja viņu liktenī. Pēc izstādes par represijām saņēmu kādas sievietes pateicību, ka beidzot ieraudzījusi dokumentus un uzzinājusi, kurš pagastā bijis izsūtīšanu rīkotājs, jo neviens to nav atklāti pateicis. Tas ir grūts jautājums. Radi taču katrs savējos aizstāv,” domās dalās Anda Opoļska un piebilst, ka satikusi tikai vienu represēto, kurā bijis naids un vēlme atriebties pāridarītājiem.

Sabiedrībā ik pa laikam izskan satraukums, ka jaunā paaudze neinteresējas par tautas vēsturi, ka drīz vien daudz kas tiks aizmirsts. Anda Opoļska tam nepiekrīt. “Skolēni nāk uz arhīvu gan ekskursijās, gan lai izstrādātu pētnieciskos darbus. Viņi ir jāieinteresē, jāiesaista. Cēsu skolēni piedalījušies vairākos projektos, kuros tikušies ar represētajiem, vākuši atmiņas. Ja skolā ir uzdevums savākt atmiņas, tad skolēns to arī darīs. Un cilvēki stāstīs. Arī radinieki taču neatteiks – ja skolā vajag. Madonā atceres pasākumos vienmēr piedalās skolēni, viņi stāsta par cilvēku likteņiem, runā dzeju. Viņi nav vienaldzīgi. Ja ieinteresē, tad arī rodas vēlēšanās uzzināt ko vairāk,” saka Anda Opoļska. Tālākai izzināšanai jau ir svarīgi ne tikai izlasīt pierakstītās atmiņas, bet arī izprast tā laika vēsturisko fonu, gūt dokumentālu apstiprinājumu.

Cēsu puses represijās cietušo atmiņu grāmata drīzumā tiks izdota. Protams, visvairāk to gaida paši represētie. Tajā, gadu skrējienā skatoties, mirklis viņu dzīves. Arī izpostītās, neizdzīvotās… Kā vēstures lappuse nākamajām paaudzēm.

Sarmīte Feldmane