Vēsture
Arhīva
vēsture 1919 1919. gada 29.
augustā Latvijas Republikas Ministru kabinets pieņem lēmumu dibināt Valsts
vēsturisko arhīvu. 1. septembrī
arhīvs uzsāk darbu Rīgas pils Svina tornī ar vēsturnieku Jāni Krodznieku
(Krīgeru) vadībā, bet tikai 23. septembrī Latvijas Republikas Ministru kabinets
pieņem „Noteikumus par Valsts vēsturisko arhīvu”, kur nosaka, ka arhīvs atrodas
Izglītības ministrijas pārziņā un pārrauga visus valsts, komunālo un kārtu
iestāžu arhīvus. Arhīvs sāk Pirmā pasaules kara laikā cietušo, no Rīgas pils
neevakuēto dokumentu (Vidzemes guberņas iestāžu un bijušo pagastu tiesu un
bruģu tiesu dokumentu) kārtošanu. 1919. gada 8.
oktobrī sākas Bermonta uzbrukums Rīgai. Apšaudē cieš arī arhīvs. Dokumentu
kārtošana ir jāsāk no sākuma. 1922 Pēc 1920. gada
11. augusta Latvijas un Krievijas
miera līguma noslēgšanas no 1922. līdz 1933. gadam notiek arhīvu
reevakuācija no Padomju Savienības. Arhīvs līdz 1933.
gadam saņem atpakaļ to, kas izvests Pirmā pasaules kara laikā (Latgales
notariālās grāmatas, Kurzemes un Latgales katoļu, pareizticīgo un vecticībnieku
draudžu baznīcu grāmatas, Jelgavas apgabaltiesas, Jaunjelgavas–Ilūkstes un
Tukuma–Talsu miertiesnešu sapulces, Vidzemes guberņas Zemnieku lietu komisijas,
Rīgas mācību apgabala kuratora un skolu arhīvus un Kurzemes hercogu arhīvu) un iegūst
no Vitebskas guberņas iestāžu arhīviem izdalītos dokumentus, kas attiecas uz
Latvijas teritorijā ietilpstošajiem Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķiem. Šajā gadā arhīvs
no Tieslietu ministrijas saņem arī Vidzemes bruņniecības institūciju arhīvus. 1924 1924. gada 28.
oktobrī Saeima pieņem „Likumu par Valsts arhīvu”. Valsts vēsturisko arhīvu
pārdēvē par Valsts arhīvu un nosaka, ka arhīva uzdevums ir vākt, glabāt un
apstrādāt Latvijai nozīmīgus dokumentus, kā arī uzdod valsts iestādēm nodot
izbeigtos un darbībai neaktuālos dokumentus un zīmogus. Likums atbrīvo arhīvu no
citu arhīvu uzraudzības, bet uz vienošanās pamata arhīvs var pieņemt komunālo un
kārtu iestāžu, privāto organizāciju un privātpersonu dokumentus. Dokumentus arhīvā
var izmantot zinātniskiem pētījumiem un izsniegt dokumentu norakstus un
izrakstus. Ar Kultūras
fonda atbalstu arhīvs uzsāk publikāciju sēriju „Valsts arhīva raksti”. A
(avotu) sērijā iznāk A. Kāpostiņa „Vidzemes zemnieku nemieri Kaugurmuižā
1802. gadā”. Sērijā A līdz 1934. gadam iznāk vienpadsmit izdevumi, savukārt
B (pētījumu) sērijā – „Pētījumi” 1. sējums. 1931 Tā kā pils
telpas bija pārslogotas, no janvāra līdz jūnijam arhīvs pārceļas uz tikko
izremontētu ēku Slokas ielā 16 (tolaik Slokas ielā 2), kas 1910. gadā bija
celta Rīgas pilsētas lombarda vajadzībām, bet kopš 1923. gada tur atradās Pasta
un telegrāfa departamenta darbnīcas. 1932 1932. gada 24.
maija labojumi „Likumā par Valsts arhīvu” nosaka, ka arhīvā nododami ne tikai
valsts iestāžu, bet arī pašvaldību un sabiedrisko organizāciju dokumenti.No 1935. līdz 1940. gadam arhīvs
pārņem 197 Latvijas pagastu pašvaldību arhīvus. 1935 Pēc „Likuma
par Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameru” pieņemšanas likvidē
tirdzniecības un rūpniecības biedrības. Šo biedrību dokumenti nonāk arhīva
glabāšanā. Pēc
“Noteikumu par pieminekļu aizsardzību” 20. paragrāfa, kas atļāva pārņemt
aizsargājamus pieminekļus valsts institūciju glabāšanā, piemērošanas Rīgas
vēstures un senatnes pētītāju biedrībai, Kurzemes literatūras un mākslas
biedrībai, Rīgas Lielajai ģildei un Liepājas Lielajai ģildei, arhīvs saņem arī šo
institūciju arhīvu dokumentus. 1936 Arhīvs
nodibina savu izdevniecību. 1936. gadā
sākas arhīva ēkas piebūves celtniecības darbi, ko pabeidz 1939. gadā. 1937 Arhīvs izdod arhīva fondu rādītāju „Valsts arhīva
fondu saraksts”, kurā saglabāti agrākie iestāžu nosaukumi vācu valodā un
pievienoti to tulkojumi latviešu valodā. 1939 Arhīvs
iegūst papildus telpas Rundāles pilī, kur novieto Valsts kontroles un Valsts
statistikas pārvaldes arhīvu dokumentus. Šie dokumenti kara laikā iet bojā. 1940 1940. gada 22.
augustā Latvijas PSR Tautas Komisāru padome nosaka, ka visi arhīvu dokumenti ir
valsts īpašums. Arhīvā nodod visu likvidēto Latvijas Republikas un pašvaldību
institūciju dokumentus. Izveido Slepeno [fondu] nodaļu. 1940. gada 1.
septembrī Latvijas Valsts arhīvu pārdēvē par Latvijas PSR Centrālo Valsts
arhīvu, un tas nonāk Iekšlietu Tautas komisariāta pakļautībā. 1941 1941. gada 29.
martā visus Latvijas PSR dokumentāros materiālus iekļauj PSRS Valsts arhīva
fondā un Latvijas PSR arhīvus pakļauj PSRS Galvenajai arhīvu pārvaldei. Jūnijā, vācu
karaspēkam ienākot Latvijas teritorijā, daļu arhīva slepeno dokumentu kopā ar 17 darbiniekiem
evakuē uz Orenburgu (Čkalovu) Krievijā. Tur Centrālais Valsts arhīvs darbojas
līdz 1944. gada rudenim. 1941–1944 No 1941.
gada jūlija līdz novembrim arhīvs ir aizzīmogots. Novembrī arhīvu atkal pārsauc
par Valsts arhīvu, un tas atrodas Izglītības un kultūras ģenerāldirekcijas
Zinātnisko iestāžu un arhīvu daļas, no 1944.gada – Zinātnisko iestāžu, mākslas
un izglītības nodaļas pakļautībā. Arhīvā ir divas nodaļas: pirmā nodaļa glabā
dokumentus no 13. gs. līdz 1918. gada 18. novembrim, un otrā nodaļa – dokumentus
par Latvijas Republikas laiku līdz 1940. gadam. 1944. gada
pavasarī, padomju karaspēkam tuvojoties Rīgai, daļu vērtīgāko arhīva dokumentu
aizved uz Ēdoles pili, rudenī – dokumentus no Ēdoles pils un Rīgas aizved uz Tropavu
(Opavu) Čehijā, nākošajā gadā uz Trpistu. 1944 Arhīvu
pārdēvē par Latvijas PSR Centrālo Valsts arhīvu un pakļauj Iekšlietu Tautas
komisariāta Arhīvu daļai, valda stingra kontrole un uzraudzība, strikta kārtība
pieejai dokumentiem, lasītāju pierakstus caurskata, konfiscē utt. 1945/1946 Atgriežas
1941. gadā uz Krieviju izvestie darbinieki un uz Krieviju un Čehiju izvestie
arhīva dokumenti. Arhīvs atsāk un turpmākajos gados turpina veikt dokumentu uzskaiti,
esības pārbaudes, zinātniski tehnisko apstrādi un nodrošina dokumentu
pieejamību. 1956 Pēc likuma
par pensijām pieņemšanas arhīvs mobilizē visus savus spēkus, lai izpildītu pieprasījumus
par darba stāžu. 1957 1957. gadā
arhīvā izveido Mikrofotokopēšanas un restaurācijas daļu. 1959 Latvijas Valsts izdevniecība izdod vēstures avotu
izdevuma „LKP, LKJS un Sarkanās palīdzības revolucionārās lapiņas: 1920–1940”
1. sējumu, kura sagatavošanā piedalās arī arhīva darbinieki. Līdz 1963. gadam
izdod 3 sējumus. 1961 Novembrī no
Maskavas reevakuē daļu Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas un diplomātisko
pārstāvniecību dokumentu, otru daļu arhīvs saņem tikai 1993. gadā. 1962 No Latvijas
PSR Centrālā Valsts arhīva nošķir padomju perioda dokumentus un ievieto
jaunizveidotajā Latvijas PSR Centrālajā Valsts Oktobra revolūcijas un
sociālistiskās celtniecības arhīvā, bet pašu Latvijas PSR Centrālo Valsts
arhīvu pārdēvē par Latvijas PSR Centrālo Valsts vēstures arhīvu. 1963 No Latvijas
PSR Centrālā Valsts vēstures arhīva nošķir Kinofotofonodokumentu nodaļā
glabātās kolekcijas un ievieto jaunizveidotajā Latvijas PSR Centrālajā Valsts
kinofotofonodokumentu arhīvā. 1964 Arhīvs saņem
rajonu arhīvu pirmspadomju perioda dokumentus un likvidētā Rīgas pilsētas
arhīva pirmspadomju perioda dokumentus. 1965 Arhīvs
piedalās rakstu krājuma „Mēs apsūdzam: Dokumenti un materiāli par hitlerisko
okupantu un latviešu buržuāzisko nacionālistu ļaundarībām Latvijas Padomju
Sociālistiskajā Republikā: 1941–1945” sagatavošanā. 1968 Arhīvs
piedalās dokumentu krājuma „Kā tas bija: dokumenti un materiāli: (kā latviešu
buržuāzija nāca pie varas)” sagatavošanā. 1970 Arhīvā notiek apkures sistēmas un
elektrotīkla rekonstrukcija. 1971 Arhīvs no
Vācijas Demokrātiskās Republikas atgūst 1919. gadā izvesto Kurzemes zemes arhīvu. Divos
tūkstošos saiņu ir ap trīs tonnām nesistematizētu dokumentu par laikposmu no
14. līdz 20. gadsimtam. 1976 Arhīvs
piedalās izdevuma „Latvijas revolucionāro cīnītāju piemiņas grāmata” sagatavošanā.
Laikposmā līdz 1987. gadam kopumā iznāk 2 sējumi – 1. sējumā ir trīs izdevumi (grāmatas),
otrajā – viens. 1980 Arhīvs sagatavo
fondu rādītāju „Центральный государственный исторический архив Латвийской ССР:
краткий справочник. Ч. 1, (1220–1918)”. 1981 Klajā nāk arhīvista
Georga Jenša 1968. gadā pabeigtā manuskripta, kas glabājas arhīvā,
saīsinātā versija „Из истории архивного дела в Латвии”. 1984 Arhīvs
piedalās izdevuma „Buržuāziskā Latvija Imperiālistisko lielvalstu ekonomiskajā
atkarībā (1919–1940). Dokumenti un materiāli” sagatavošanā. 1985 Arhīvs izdod
dokumentu krājumu „Tautas vara Latvijas pagastos 1905. gadā. Dokumenti un
materiāli”. No arhīva
nošķir kultūras tematiku saturošus dokumentu fondus – „Latvijas Valsts
konservatorija”, „Valsts mākslas muzejs”, „Valmieras dramatiskais teātris”,
„Dailes teātra mazais ansamblis” u.c. un nodod Latvijas PSR Centrālajam Valsts
Oktobra revolūcijas un sociālistiskās celtniecības arhīvam. 1989 Arhīvs
piedalās izdevuma „1. maija revolucionārās lapiņas Latvijā. 1897–1940”
sagatavošanā. Likvidē Specfondu
(jeb slepeno fondu) nodaļu, dokumenti kļūst pieejami sabiedrībai. 1990 Pieņem
likumu „Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos”. Sākas
īpašumtiesību atjaunošana, un arhīva darbu pakārto pieprasījumu izpildīšanai. Turpmākajos
gados pieņemtie likumi par zemes reformu, privatizāciju, pilsonību un pensijām krasi
palielina nepieciešamību pēc arhīva pakalpojumiem. 1991
Latvijas PSR
Centrālo Valsts vēstures arhīvu pārdēvē pat Latvijas Valsts vēstures arhīvu. Pieņem
likumu „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”. 1992 Pieņem likumu
„Par zemes privatizāciju lauku apvidos”. 1993 Valsts
arhīvus nodod Tieslietu ministrijas pārraudzībā. 1994 Arhīvā
ievieš datorizētu pieprasījumu reģistrācijas un uzskaites sistēmu. Pieņem „Pilsonības likumu”. 1995 Sadarbībā ar
Centrālo mikrofotokopēšanas un dokumentu restaurācijas laboratoriju arhīvs sāk
vērtīgāko un biežāk izmantojamo (baznīcu grāmatu, tautas skaitīšanas materiālu,
muižu revīziju sarakstu u.c.) dokumentu mikrofilmēšanu. Arhīvs izdod
biogrāfisko vārdnīcu „Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri” un sāk darbu pie vēstures
dokumentu publikāciju projekta „Krišjānis Valdemārs. Lietišķā un privātā
sarakste”.
Pieņem
likumu „Par valsts pensijām”.
1997 Arhīvs izdod
publikāciju projekta „Krišjānis Valdemārs. Lietišķā un privātā sarakste” 1.
sējumu. Otrais sējums iznāk 2007. gadā. 1998 Arhīvs izdod
biogrāfisko vārdnīcu „Latvijas armijas augstākie virsnieki, 1918–1940”, saņem
dokumentu kolekciju „Latvijas sūtniecības Vašingtonā arhīvs (1921–1991)” un no 1998.
gada oktobra līdz 2002. gada februārim veido Rīgas 800 gadu jubilejai veltītu
izstāžu ciklu „Pārdaugava”. 1999 Arhīvs sāk
izdot valsts arhīvu sistēmas žurnālu „Latvijas Arhīvi” un žurnāla „Latvijas
Arhīvi” izdevumu sēriju „Vēstures avoti”, sagatavojot sērijas pirmo sējumu
„Kurzemes hercogienes Dorotejas vēstules”, kā arī piedalās izdevuma „Dokumenti
par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un
diplomātiskajiem sakariem. 1918–1998” sagatavošanā un par godu arhīva
dibināšanas 80. gadu jubilejai izdod grāmatu „Latvijas Valsts vēstures
arhīvs”. Arhīvā uzsāk
dokumentu elektronisko reģistru un datubāzu veidošanu. 2001 Valsts
arhīvus nodod Kultūras ministrijas pārraudzībā. 2003 Arhīvs
sagatavo biogrāfisko vārdnīcu „Latvijas ārlietu dienesta darbinieki. 1918–1991”
un izdevumu sērijas „Vēstures avoti” 2. un 3. sējumu – „Johans Andreass Ēzens.
Rīga 18.gadsimtā. Zīmējumi” un „Ventspils rātes un tirgotāju ģildes 18.
gadsimta protokoli” un sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku prezentē datu
bāzi „Latvijas kultūras vēsture attēlos. Sērija A: Portreti”. 2005 Arhīvs uzsāk
darbu projektā „Baltijas saites” (Baltic
Connections) ar mērķi radīt arhīvu ceļvedi un datubāzi par Baltijas jūras
tirdzniecības un kuģniecības vēsturi laikposmā no 1450. gada līdz 1800. gadam. Izdevumu
sērijā „Vēstures avoti” iznāk 4. sējums „Marginālās jeb 1376. fonds”. 2006 Arhīvs no Nīderlandes saņem kolekcionāra
M. de Vitas
dokumentu kolekciju "Latviešu leģiona 15. divīzijas štāba arhīvs”. 2007 Arhīvs
atklāj digitālo dokumentu kopiju interneta vietni „Raduraksti”, kurā pieejamas
Latvijas evaņģēliski luteriskās, Romas katoļu, pareizticīgo draudžu baznīcu
grāmatas un rabinātu metrikas grāmatas un Krievijas 1895. gada tautas
skaitīšanas materiāli, kā arī izdod biogrāfisko vārdnīcu „Latvijas advokatūra:
zvērināti advokāti un zvērinātu advokātu palīgi biogrāfijās, 1919–1945” un, pabeidzot
1995. gadā sāktā projekta īstenošanu, grāmatas „Krišjānis Valdemārs. Lietišķā
un privātā sarakste” 2. sējumu. 2008 Izdevumu
sērijā „Vēstures avoti” iznāk 5. sējums „Dāvida Grīntāla atmiņas par Krišjāni
Valdemāru. 1904”. 2009 Arhīvs piedalās
izdevumu sērijas „Vēstures avoti” 6. sējuma „Smoļenskas–Rīgas aktis: 13. gs.–14.
gs. pirmā puse: Kompleksa Moscowitica–Ruthenica dokumenti par Smoļenskas un
Rīgas attiecībām” sagatavošanā un izdod arhīva dibināšanas 90 gadu jubilejai
veltīto grāmatu „Latvijas Valsts vēstures arhīvs 90 gadskārtās”. Arhīvā
likvidē personāla vadības un informācijas tehnoloģiju funkciju. 2010 Arhīvā
likvidē grāmatvedības funkciju. 2011 Latvijas
Valsts vēstures arhīvu kā struktūrvienību iekļauj Latvijas Nacionālajā arhīvā. 2012 Izdevumu
sērijā „Vēstures avoti” iznāk 7. sējums „Apvērsums: 1934. gada 15. maija
notikumi avotos un pētījumos”.
|
© Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2007. Izstrādātājs: SIA "Profero"
|