Vēsture


  Arhīva  vēsture

1919

1919. gada 29. augustā Latvijas Republikas Ministru kabinets pieņem lēmumu dibināt Valsts vēsturisko arhīvu.
1. septembrī arhīvs uzsāk darbu Rīgas pils Svina tornī ar vēsturnieku Jāni Krodznieku (Krīgeru) vadībā, bet tikai 23. septembrī Latvijas Republikas Ministru kabinets pieņem „Noteikumus par Valsts vēsturisko arhīvu”, kur nosaka, ka arhīvs atrodas Izglītības ministrijas pārziņā un pārrauga visus valsts, komunālo un kārtu iestāžu arhīvus. Arhīvs sāk Pirmā pasaules kara laikā cietušo, no Rīgas pils neevakuēto dokumentu (Vidzemes guberņas iestāžu un bijušo pagastu tiesu un bruģu tiesu dokumentu) kārtošanu.
1919. gada 8. oktobrī sākas Bermonta uzbrukums Rīgai. Apšaudē cieš arī arhīvs. Dokumentu kārtošana ir jāsāk no sākuma.

1922

Pēc 1920. gada 11. augusta Latvijas un Krievijas miera līguma noslēgšanas no 1922. līdz 1933. gadam notiek arhīvu reevakuācija no Padomju Savienības.
Arhīvs līdz 1933. gadam saņem atpakaļ to, kas izvests Pirmā pasaules kara laikā (Latgales notariālās grāmatas, Kurzemes un Latgales katoļu, pareizticīgo un vecticībnieku draudžu baznīcu grāmatas, Jelgavas apgabaltiesas, Jaunjelgavas–Ilūkstes un Tukuma–Talsu miertiesnešu sapulces, Vidzemes guberņas Zemnieku lietu komisijas, Rīgas mācību apgabala kuratora un skolu arhīvus un Kurzemes hercogu arhīvu) un iegūst no Vitebskas guberņas iestāžu arhīviem izdalītos dokumentus, kas attiecas uz Latvijas teritorijā ietilpstošajiem Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķiem.
Šajā gadā arhīvs no Tieslietu ministrijas saņem arī Vidzemes bruņniecības institūciju arhīvus.

1924
1924. gada 28. oktobrī Saeima pieņem „Likumu par Valsts arhīvu”. Valsts vēsturisko arhīvu pārdēvē par Valsts arhīvu un nosaka, ka arhīva uzdevums ir vākt, glabāt un apstrādāt Latvijai nozīmīgus dokumentus, kā arī uzdod valsts iestādēm nodot izbeigtos un darbībai neaktuālos dokumentus un zīmogus. Likums atbrīvo arhīvu no citu arhīvu uzraudzības, bet uz vienošanās pamata arhīvs var pieņemt komunālo un kārtu iestāžu, privāto organizāciju un privātpersonu dokumentus. Dokumentus arhīvā var izmantot zinātniskiem pētījumiem un izsniegt dokumentu norakstus un izrakstus.
Ar Kultūras fonda atbalstu arhīvs uzsāk publikāciju sēriju „Valsts arhīva raksti”. A (avotu) sērijā iznāk A. Kāpostiņa „Vidzemes zemnieku nemieri Kaugurmuižā 1802. gadā”. Sērijā A līdz 1934. gadam iznāk vienpadsmit izdevumi, savukārt B (pētījumu) sērijā – „Pētījumi” 1. sējums.

1931
Tā kā pils telpas bija pārslogotas, no janvāra līdz jūnijam arhīvs pārceļas uz tikko izremontētu ēku Slokas ielā 16 (tolaik Slokas ielā 2), kas 1910. gadā bija celta Rīgas pilsētas lombarda vajadzībām, bet kopš 1923. gada tur atradās Pasta un telegrāfa departamenta darbnīcas.

1932
1932. gada 24. maija labojumi „Likumā par Valsts arhīvu” nosaka, ka arhīvā nododami ne tikai valsts iestāžu, bet arī pašvaldību un sabiedrisko organizāciju dokumenti.No 1935. līdz 1940. gadam arhīvs pārņem 197 Latvijas pagastu pašvaldību arhīvus.

1935
Pēc „Likuma par Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameru” pieņemšanas likvidē tirdzniecības un rūpniecības biedrības. Šo biedrību dokumenti nonāk arhīva glabāšanā.
Pēc “Noteikumu par pieminekļu aizsardzību” 20. paragrāfa, kas atļāva pārņemt aizsargājamus pieminekļus valsts institūciju glabāšanā, piemērošanas Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrībai, Kurzemes literatūras un mākslas biedrībai, Rīgas Lielajai ģildei un Liepājas Lielajai ģildei, arhīvs saņem arī šo institūciju arhīvu dokumentus.

1936
Arhīvs nodibina savu izdevniecību.
1936. gadā sākas arhīva ēkas piebūves celtniecības darbi, ko pabeidz 1939. gadā.

1937
Arhīvs izdod arhīva fondu rādītāju „Valsts arhīva fondu saraksts”, kurā saglabāti agrākie iestāžu nosaukumi vācu valodā un pievienoti to tulkojumi latviešu valodā.

1939
Arhīvs iegūst papildus telpas Rundāles pilī, kur novieto Valsts kontroles un Valsts statistikas pārvaldes arhīvu dokumentus. Šie dokumenti kara laikā iet bojā.

1940
1940. gada 22. augustā Latvijas PSR Tautas Komisāru padome nosaka, ka visi arhīvu dokumenti ir valsts īpašums. Arhīvā nodod visu likvidēto Latvijas Republikas un pašvaldību institūciju dokumentus. Izveido Slepeno [fondu] nodaļu.
1940. gada 1. septembrī Latvijas Valsts arhīvu pārdēvē par Latvijas PSR Centrālo Valsts arhīvu, un tas nonāk Iekšlietu Tautas komisariāta pakļautībā.

1941
1941. gada 29. martā visus Latvijas PSR dokumentāros materiālus iekļauj PSRS Valsts arhīva fondā un Latvijas PSR arhīvus pakļauj PSRS Galvenajai arhīvu pārvaldei.
Jūnijā, vācu karaspēkam ienākot Latvijas teritorijā, daļu arhīva slepeno dokumentu kopā ar 17 darbiniekiem evakuē uz Orenburgu (Čkalovu) Krievijā. Tur Centrālais Valsts arhīvs darbojas līdz 1944. gada rudenim.

1941–1944
No 1941. gada jūlija līdz novembrim arhīvs ir aizzīmogots. Novembrī arhīvu atkal pārsauc par Valsts arhīvu, un tas atrodas Izglītības un kultūras ģenerāldirekcijas Zinātnisko iestāžu un arhīvu daļas, no 1944.gada – Zinātnisko iestāžu, mākslas un izglītības nodaļas pakļautībā. Arhīvā ir divas nodaļas: pirmā nodaļa glabā dokumentus no 13. gs. līdz
1918. gada 18. novembrim, un otrā nodaļa – dokumentus par Latvijas Republikas laiku līdz 1940. gadam.
1944. gada pavasarī, padomju karaspēkam tuvojoties Rīgai, daļu vērtīgāko arhīva dokumentu aizved uz Ēdoles pili, rudenī – dokumentus no Ēdoles pils un Rīgas aizved uz Tropavu (Opavu) Čehijā, nākošajā gadā uz Trpistu.

1944
Arhīvu pārdēvē par Latvijas PSR Centrālo Valsts arhīvu un pakļauj Iekšlietu Tautas komisariāta Arhīvu daļai, valda stingra kontrole un uzraudzība, strikta kārtība pieejai dokumentiem, lasītāju pierakstus caurskata, konfiscē utt.

1945/1946
Atgriežas 1941. gadā uz Krieviju izvestie darbinieki un uz Krieviju un Čehiju izvestie arhīva dokumenti. Arhīvs atsāk un turpmākajos gados turpina veikt dokumentu uzskaiti, esības pārbaudes, zinātniski tehnisko apstrādi un nodrošina dokumentu pieejamību.

1956
Pēc likuma par pensijām pieņemšanas arhīvs mobilizē visus savus spēkus, lai izpildītu pieprasījumus par darba stāžu.

1957
1957. gadā arhīvā izveido Mikrofotokopēšanas un restaurācijas daļu.

1959
Latvijas Valsts izdevniecība izdod vēstures avotu izdevuma „LKP, LKJS un Sarkanās palīdzības revolucionārās lapiņas: 1920–1940” 1. sējumu, kura sagatavošanā piedalās arī arhīva darbinieki. Līdz 1963. gadam izdod 3 sējumus.

1961
Novembrī no Maskavas reevakuē daļu Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas un diplomātisko pārstāvniecību dokumentu, otru daļu arhīvs saņem tikai 1993. gadā.

1962
No Latvijas PSR Centrālā Valsts arhīva nošķir padomju perioda dokumentus un ievieto jaunizveidotajā Latvijas PSR Centrālajā Valsts Oktobra revolūcijas un sociālistiskās celtniecības arhīvā, bet pašu Latvijas PSR Centrālo Valsts arhīvu pārdēvē par Latvijas PSR Centrālo Valsts vēstures arhīvu.

1963
No Latvijas PSR Centrālā Valsts vēstures arhīva nošķir Kinofotofonodokumentu nodaļā glabātās kolekcijas un ievieto jaunizveidotajā Latvijas PSR Centrālajā Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā.

1964
Arhīvs saņem rajonu arhīvu pirmspadomju perioda dokumentus un likvidētā Rīgas pilsētas arhīva pirmspadomju perioda dokumentus.

1965
Arhīvs piedalās rakstu krājuma „Mēs apsūdzam: Dokumenti un materiāli par hitlerisko okupantu un latviešu buržuāzisko nacionālistu ļaundarībām Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā: 1941–1945” sagatavošanā.

1968
Arhīvs piedalās dokumentu krājuma „Kā tas bija: dokumenti un materiāli: (kā latviešu buržuāzija nāca pie varas)” sagatavošanā.

1970
Arhīvā notiek apkures sistēmas un elektrotīkla rekonstrukcija.

1971
Arhīvs no Vācijas Demokrātiskās Republikas atgūst 1919. gadā izvesto Kurzemes zemes arhīvu.
Divos tūkstošos saiņu ir ap trīs tonnām nesistematizētu dokumentu par laikposmu no 14. līdz 20. gadsimtam.

1976
Arhīvs piedalās izdevuma „Latvijas revolucionāro cīnītāju piemiņas grāmata” sagatavošanā. Laikposmā līdz 1987. gadam kopumā iznāk 2 sējumi – 1. sējumā ir trīs izdevumi (grāmatas), otrajā – viens.

1980
Arhīvs sagatavo fondu rādītāju „Центральный государственный исторический архив Латвийской ССР: краткий справочник. Ч. 1, (1220–1918)”.

1981
Klajā nāk arhīvista Georga Jenša 1968. gadā pabeigtā manuskripta, kas glabājas arhīvā, saīsinātā versija „Из истории архивного дела в Латвии”.

1984
Arhīvs piedalās izdevuma „Buržuāziskā Latvija Imperiālistisko lielvalstu ekonomiskajā atkarībā (1919–1940). Dokumenti un materiāli” sagatavošanā.

1985
Arhīvs izdod dokumentu krājumu „Tautas vara Latvijas pagastos 1905. gadā. Dokumenti un materiāli”.
No arhīva nošķir kultūras tematiku saturošus dokumentu fondus – „Latvijas Valsts konservatorija”, „Valsts mākslas muzejs”, „Valmieras dramatiskais teātris”, „Dailes teātra mazais ansamblis” u.c. un nodod Latvijas PSR Centrālajam Valsts Oktobra revolūcijas un sociālistiskās celtniecības arhīvam.

1989
Arhīvs piedalās izdevuma „1. maija revolucionārās lapiņas Latvijā. 1897–1940” sagatavošanā.
Likvidē Specfondu (jeb slepeno fondu) nodaļu, dokumenti kļūst pieejami sabiedrībai.

1990
Pieņem likumu „Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos”. Sākas īpašumtiesību atjaunošana, un arhīva darbu pakārto pieprasījumu izpildīšanai. Turpmākajos gados pieņemtie likumi par zemes reformu, privatizāciju, pilsonību un pensijām krasi palielina nepieciešamību pēc arhīva pakalpojumiem.

1991
Latvijas PSR Centrālo Valsts vēstures arhīvu pārdēvē pat Latvijas Valsts vēstures arhīvu.
Pieņem likumu „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”.

1992
Pieņem likumu „Par zemes privatizāciju lauku apvidos”.

1993
Valsts arhīvus nodod Tieslietu ministrijas pārraudzībā.

1994
Arhīvā ievieš datorizētu pieprasījumu reģistrācijas un uzskaites sistēmu.
Pieņem „Pilsonības likumu”.

1995
Sadarbībā ar Centrālo mikrofotokopēšanas un dokumentu restaurācijas laboratoriju arhīvs sāk vērtīgāko un biežāk izmantojamo (baznīcu grāmatu, tautas skaitīšanas materiālu, muižu revīziju sarakstu u.c.) dokumentu mikrofilmēšanu.
Arhīvs izdod biogrāfisko vārdnīcu „Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri” un sāk darbu pie vēstures dokumentu publikāciju projekta „Krišjānis Valdemārs. Lietišķā un privātā sarakste”.
Pieņem likumu „Par valsts pensijām”.

1997
Arhīvs izdod publikāciju projekta „Krišjānis Valdemārs. Lietišķā un privātā sarakste” 1. sējumu. Otrais sējums iznāk 2007. gadā.

1998
Arhīvs izdod biogrāfisko vārdnīcu „Latvijas armijas augstākie virsnieki, 1918–1940”, saņem dokumentu kolekciju „Latvijas sūtniecības Vašingtonā arhīvs (1921–1991)” un no 1998. gada oktobra līdz 2002. gada februārim veido Rīgas 800 gadu jubilejai veltītu izstāžu ciklu „Pārdaugava”.

1999
Arhīvs sāk izdot valsts arhīvu sistēmas žurnālu „Latvijas Arhīvi” un žurnāla „Latvijas Arhīvi” izdevumu sēriju „Vēstures avoti”, sagatavojot sērijas pirmo sējumu „Kurzemes hercogienes Dorotejas vēstules”, kā arī piedalās izdevuma „Dokumenti par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem. 1918–1998” sagatavošanā un par godu arhīva dibināšanas 80. gadu jubilejai izdod grāmatu „Latvijas Valsts vēstures arhīvs”.
Arhīvā uzsāk dokumentu elektronisko reģistru un datubāzu veidošanu.

2001
Valsts arhīvus nodod Kultūras ministrijas pārraudzībā.

2003
Arhīvs sagatavo biogrāfisko vārdnīcu „Latvijas ārlietu dienesta darbinieki. 1918–1991” un izdevumu sērijas „Vēstures avoti” 2. un 3. sējumu – „Johans Andreass Ēzens. Rīga 18.gadsimtā. Zīmējumi” un „Ventspils rātes un tirgotāju ģildes 18. gadsimta protokoli” un sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku prezentē datu bāzi „Latvijas kultūras vēsture attēlos. Sērija A: Portreti”.

2005
Arhīvs uzsāk darbu projektā „Baltijas saites” (Baltic Connections) ar mērķi radīt arhīvu ceļvedi un datubāzi par Baltijas jūras tirdzniecības un kuģniecības vēsturi laikposmā no 1450. gada līdz 1800. gadam.
Izdevumu sērijā „Vēstures avoti” iznāk 4. sējums „Marginālās jeb 1376. fonds”.

2006
Arhīvs no Nīderlandes saņem kolekcionāra M. de Vitas dokumentu kolekciju "Latviešu leģiona 15. divīzijas štāba arhīvs”.

2007
Arhīvs atklāj digitālo dokumentu kopiju interneta vietni „Raduraksti”, kurā pieejamas Latvijas evaņģēliski luteriskās, Romas katoļu, pareizticīgo draudžu baznīcu grāmatas un rabinātu metrikas grāmatas un Krievijas 1895. gada tautas skaitīšanas materiāli, kā arī izdod biogrāfisko vārdnīcu „Latvijas advokatūra: zvērināti advokāti un zvērinātu advokātu palīgi biogrāfijās, 1919–1945” un, pabeidzot 1995. gadā sāktā projekta īstenošanu, grāmatas „Krišjānis Valdemārs. Lietišķā un privātā sarakste” 2. sējumu.

2008
Izdevumu sērijā „Vēstures avoti” iznāk 5. sējums „Dāvida Grīntāla atmiņas par Krišjāni Valdemāru. 1904”.

2009
Arhīvs piedalās izdevumu sērijas „Vēstures avoti” 6. sējuma „Smoļenskas–Rīgas aktis: 13. gs.–14. gs. pirmā puse: Kompleksa Moscowitica–Ruthenica dokumenti par Smoļenskas un Rīgas attiecībām” sagatavošanā un izdod arhīva dibināšanas 90 gadu jubilejai veltīto grāmatu „Latvijas Valsts vēstures arhīvs 90 gadskārtās”.
Arhīvā likvidē personāla vadības un informācijas tehnoloģiju funkciju.

2010
Arhīvā likvidē grāmatvedības funkciju.

2011
Latvijas Valsts vēstures arhīvu kā struktūrvienību iekļauj Latvijas Nacionālajā arhīvā.

2012
Izdevumu sērijā „Vēstures avoti” iznāk 7. sējums „Apvērsums: 1934. gada 15. maija notikumi avotos un pētījumos”.